Pirmais Vecpiebalgas vidusskolas salidojums notika 1980. gada 13. septembrī par godu vidusskolas jubilejai un Vecpiebalgas kaujas 75 gadu atcerei. Salidojumā piedalījās visu Vecpiebalgas vidusskolas 25 gadu absolventi. Sporta zālē bija iekārtota izstāde par skolas vēsturi, ļaujot salidojuma dalībniekiem atskatīties uz skolas gaitām un tās nozīmīgākajiem notikumiem. Svētku ietvaros notika Atmiņu stunda, gājiens pa Vecpiebalgas revolucionāru piemiņas vietām un svinīgais akts Vecpiebalgas kultūras namā. Neizpalika arī kopīga fotografēšanās un atpūtas vakars.

Otrais Vecpiebalgas vidusskolas salidojums darbiniekus un absolventus aicināja kopā pēc desmit gadiem – 1990. gada 25. augustā. Svētki sākās ar svinīgo līniju skolas pagalmā, kam sekoja gājiens pa Vecpiebalgas ciema teritoriju uz kultūras namu, kur notika svinīga kopīgā tikšanās. Īpašs notikums šajā salidojumā bija vēsturiskā draudzes skolas karoga atklāšana. Karogs tika apstiprināts 1877. gadā, un tā krāsu simbolisko nozīmi atklājis Matīss Kaudzīte dzejolī „Draudzes skolai”: baltā – gods un tikums, zaļā – darbaspēks, sarkanā – tēvzemes mīlestība.

1996. gada 15. jūnijā notika Vecpiebalgas skolas pastāvēšanas 300 gadu jubilejas svinības. Tajās tika prezentēts novadnieka Jāņa Poļa pētījums „Vecpiebalgas skola 1696 – 1996”. Šo salidojumu īpašu padarīja arī arhitektes Ausmas Skujiņas projektētā Saules pulksteņa atklāšana – paliekošs simbols skolas vēsturei.

Jaunā gadu tūkstoša sākumā, 2000. gada 10. jūnijā, Vecpiebalgas vidusskola atkal pulcēja kopā savus absolventus. Šajā dienā svinīgums mijās ar sirsnīgām sarunām un kopā būšanas prieku. Salidojuma programmā bija aizlūgums Vecpiebalgas baznīcā, Atmiņu stunda klasēs, salūts, skolas ugunskurs un balle.

2010. gada 21. augustā Vecpiebalgas vidusskolas salidojums lietus dēļ sākās ar koncertu Vecpiebalgas kultūras namā, bet pēc tam absolventi devās uz skolu – uz Atmiņu stundu savās klasēs. Salidojuma laikā tika atklāta jaunizveidotā skolas vēstures ekspozīcija.

2016. gada 27. augustā notika sestais Vecpiebalgas vidusskolas salidojums „Izglītībai Vecpiebalgā – 320”. Salidojuma dalībnieki pulcējās uz svētbrīdi Vecpiebalgas baznīcā, pēc kura devās gājienā pa Vecpiebalgu. Īpašu svētku noskaņu radīja koncerts skolas pagalmā un kopīgā skolas simbola – ozola – veidošana.

Un nu ir pienācis laiks nākamajai satikšanās reizei!

Mīļi gaidīsim skolas darbiniekus un absolventus 2026. gada 22. augustā Vecpiebalgas vidusskolas septītajā salidojumā „Toreiz un tagad”!

The post Vecpiebalgas vidusskolas salidojumu stāsts appeared first on Vecpiebalgas vidusskola.

Vecpiebalgas skolas stāsts sākās ar Vecpiebalgas draudzes skolu, kas pastāvējusi vismaz no 1690. gada. Viens no spožākajiem tās vēstures posmiem bija laiks no 1823. gada līdz 1887. gadam, kad skolu 64 gadus vadīja leģendārais skolas tēvs Andžs Rātminders. Viņa vadībā draudzes skola piedzīvoja uzplaukumu un kļuva par nozīmīgu izglītības un kultūras centru plašā apkārtnē. Šajā laikā tika ielikti pamati tām vērtībām, kas Vecpiebalgas skolai raksturīgas vēl šodien.

1919. gada rudenī skola šķīrās no sava vēsturiskā nosaukuma un kļuva par Vecpiebalgas II pakāpes pamatskolu. Tas bija pārmaiņu laiks – mācības notika daļēji sagrautajā draudzes skolas ēkā un Labdarības biedrības namā, bet no 1920.gada rudens – Vecpiebalgas muižas pilī Inešos. Taču vēlme mācīties un mācīt bija stiprāka par grūtībām. 

Pēc draudzes skolas ēkas atjaunošanas 1940. gadā skola atsāka darbu kā Vecpiebalgas septiņgadīgā skola, bet īsu brīdi (1944 – 1946) tai bija dots cits nosaukums – Vecpiebalgas pagasta tautskola. Tie bija nemierīgi gadi, kuros bieži mainījās izglītības iestādes vadītāji, tomēr skolas dzīve turpinājās.

Jauns attīstības posms sākās 1951. gadā, kad tika atvērtas vidusskolas klases un skola ieguva nosaukumu Vecpiebalgas 1905. gada vidusskola. Direktoru Lidijas Rāviņas, Vernera Rudzīša, Gunāra Jansona un Jāņa Neimaņa vadībā skola auga un pilnveidojās, kļūstot arvien sakoptāka un stiprāka.

Īpašs skolas uzplaukums saistās ar direktores Marijas Supes darba gadiem. Viņas vadībā Vecpiebalgas 1905. gada vidusskola kļuva par ievērojamāko lauku vidusskolu Cēsu rajonā. Augstie mācību sasniegumi un aktīvā sabiedriskā dzīve deva skolai tiesības no 1996. gada saukties par Vecpiebalgas lauku reģionālo ģimnāziju.

Mainoties laikam un samazinoties skolēnu skaitam, 2004. gadā skola atgriezās pie nosaukuma Vecpiebalgas vidusskola. 

Arī šodien vēsture turpinās. Domājot par skolas nosaukumu pēc reorganizācijas, tika uzklausīti skolēni, darbinieki, vecāki un vietējā kopiena. Tika apsvērta arī iespēja skolas nosaukumā iemūžināt kādu no izcilajiem Vecpiebalgas novadniekiem, taču aptaujā visvairāk balsu saņēma nosaukums Vecpiebalgas pamatskola. Ar šādu nosaukumu skola savu darbu turpinās no 2026. gada 1. septembra. 

Skolas nosaukumi ir vairāk nekā tikai ieraksts dokumentos – tie glabā katra laikmeta stāstu un atgādina par ceļu, ko skola nogājusi vairāk nekā 330 gadu garumā. Nosaukumi mainās, bet piederība Vecpiebalgas skolai paliek uz mūžu.

The post Skolas nosaukums ir tās vēstures liecinieks appeared first on Vecpiebalgas vidusskola.

Vecpiebalgā skola vienmēr ir bijusi kas vairāk par vietu, kur apgūt zināšanas. Tā ir vide, kur veidojusies mūsu tautas pašapziņa, stiprinājusies latviskā identitāte un glabājušās vērtības, kas vieno paaudzes. Tāpēc mums bija svarīgi aktualizēt stāstu par Vecpiebalgas skolām un padarīt to pieejamu ikvienam.

Izstādi veido desmit informatīvi stendi. Pirmais iepazīstina ar izglītības attīstību Vecpiebalgā, bet pārējie veltīti katrs savai skolai. Tajos galvenā uzmanība pievērsta skolu ēkām – to pārmaiņām un likteņiem. Izstādes atklāšanu ar muzikāliem priekšnesumiem kuplināja Vecpiebalgas Kultūras nama sieviešu vokālais ansamblis „Slātava”, kā arī Vecpiebalgas vidusskolas skolnieces Krista Leimane un Madara Ločmele.

Pateicamies par atsaucību un ieinteresēto sadarbību izstādes tapšanā SIA „Bumbierkoks”, SIA „Fortis Logistic Solution”, SIA „Rikarwo” un Valerijam Strelkovam. Aicinām ikvienu apmeklēt izstādi, ļauties atmiņām vai atklāt līdz šim nezināmus stāstus par Vecpiebalgas skolām!

The post Tematiskās āra izstādes „Skolas Vecpiebalgā” atklāšana appeared first on Vecpiebalgas vidusskola.

No 1998. gada vairākus gadus jaunā korpusa 2. stāva gaiteņa galā darbojās kafejnīca, kuras īpašnieki bija Čačku ģimene. Tajā varēja ieturēt pusdienas, un skolēnu vidū īpaši iecienīti bija pelmeņi un frī kartupeļi. Kafejnīcā varēja iegādāties arī kafiju un saldumus. Tās darbības laikā tika izremontēta sporta zāles gala kāpņu telpa. Kafejnīcu slēdza pēc tam, kad 2007. gadā kafejnīca tika atvērta skolas ēdamzālē.

Pēc skolas centrālās ieejas kapitālās pārbūves, kas tika īstenota Pasaules Bankas projekta ietvaros, pie skolēnu ģērbtuves tika atvērts kancelejas preču kiosks. Sākotnēji tas darbojās kā grāmatnīcas „Sprīdītis” filiāle, bet vēlāk – kā Dzeņu ģimenes uzņēmums. Atverot veikalu „Nodus”, kurā bija pieejams plašs kancelejas preču klāsts, skolas kioska apgrozījums ievērojami samazinājās, un tas tika slēgts.

Kad 2009. gadā jaunajam korpusam tika izbūvēts 3. stāvs, tajā ierīkoja arī kapelu. Tolaik sākumskolas skolēniem bija iespēja izvēlēties starp sociālo zinību un kristīgās mācības apguvi. Kapelā notika kristīgās mācības stundas, bet drīz vien šo mācību priekšmetu izņēma no mācību programmas, jo saruka skolēnu skaits, kas to izvēlējās. 

Pēc skolas pārbūves 2026. gadā ēka ir ieguvusi liftu, kas nodrošina pieejamību starp visiem trim korpusiem un to stāviem. Vienlaikus tika izbūvēti arī balkoni – 2. stāvā pie skolas bibliotēkas, bet 3. stāvā pie vizuālās mākslas kabineta.

The post Izglītības iestādei neraksturīgas telpas Vecpiebalgas vidusskolā appeared first on Vecpiebalgas vidusskola.

Ziņas par muzeja pastāvēšanu Vecpiebalgas draudzes skolā ir ļoti skopas – avotos, kas vēsta par Vecpiebalgas draudzes skolas uzspridzināšanu 1906.gada 6.janvārī, piemēram, Jāņa Poļa pētījumā “Vecpiebalgas skola 1696 – 1996”, vien norādīts: “.. viss inventārs, arī ērģeles, bibliotēka un muzejs ar vairāk kā 800 priekšmetiem gāja bojā.”
Novada vēsture skolā cītīgi tika pētīta 20.gadsimtā. 1956.gadā mācību pārzinis Gunārs Berklāvs (1951. – 1958.) sagatavoja plašu referātu par novada vēsturi, un 1957.gadā viņš kopā ar vēstures skolotāju Valeriju Gusarovu (1956. – 1960.) ierīkoja vēstures kabinetu, kurā bija plaša novada vēstures ekspozīcija. Lielāko daļu no uzskates materiāliem pedagogu vadībā veidoja skolēni, un vasarās šos materiālus nāca aplūkot ekskursanti.

1961.gadā par skolas direktoru sāka strādāt Verners Rudzītis, un novada pagātnes izpētē viņš iesaistīja visu skolas kolektīvu. Atbilstoši laikmeta un pastāvošās varas prasībām  uzmanība tika pievērsta revolucionāro cīnītāju un Otrā pasaules kara tēmai, un materiāli tika vākti plašā apkārtnē. Tika rīkoti atceres vakari, tikšanās ar revolūcijas un kara dalībniekiem, mītiņi un gājieni uz piemiņas vietām. 1969.gada 17.jūnijā Cēsu rajona novadpētnieku salidojumā tika atklāts revolucionāro cīnītāju muzejs, kas tika izvietots Vecpiebalgas Tautas namā, bet Vecpiebalgas Jaunajos kapos – memoriālā plāksne Krievijā kritušajiem piebaldzēniem. Savukārt skolas telpās tapa ekspozīcija par kara gaitām (1941. – 1944.gads). Abās ekspozīcijās kā gidi darbojās skolēni.

20.gadsimta 70.gadu beigās, kad skolas vadītāja amatā stājās Jānis Neimanis, skolas sadarbība ar kara veterāniem turpinājās. Tika organizētas vairākas tikšanās ar 5.Daugavpils tanku pulka veterāniem, un 1976.gada 10.septembrī skolā tika atklāta 5.Daugavpils tanku pulkam veltīta ekspozīcija, kas vēlāk ieguva Tautas muzeja nosaukumu. 1986.gadā šajā muzejā bija vairāk nekā 1100 eksponātu, un galvenie nopelni šeit bija skolotājai Margaritai Stradiņai.  Novadniekiem veltīto ekspozīciju no 1968.gada pilnveidoja ģeogrāfijas skolotāja Mirdza Zommere.

1991.gadā vēstures skolotājas Dainas Jansones vadībā tika izveidota jauna vēstures ekspozīcija “Novada ievērojamie cilvēki”. Sadarbībā ar latviešu valodas skolotājām Ernu Krišjāni un Guntu Rižu tika organizēti plaši atceres pasākumi, piemēram, grāmatizdevējam Jānim Rozem, dzejniekam Andrejam Pumpuram, skolotājai un dzejniecei Adīnai Ķirškalnei, Inešu pagasta “Naurēnos” atklāts piemineklis Stērstu dzimtai.

2010.gada 21.augustā Vecpiebalgas vidusskolas salidojuma laikā tika atklāta jaunizveidotā skolas vēstures ekspozīcija, kas tapa, pateicoties skolas direktorei Marijai Supei un vēstures skolotājai Dainai Jansonei. Ekspozīcija sniedz priekšstatu par skolas vēsturi un tās attīstību, par skolēnu sasniegumiem un absolventu gaitām. 2018.gadā skolas vēstures ekspozīcija tika papildināta ar jauniem stendiem.

Pēc skolas pārbūves 2025./2026.gadā skolas muzejs radis jaunas telpas – 2026.gada 22.augustā skolas absolventus tas gaidīs vecā korpusa (C korpusa) 3.stāvā.

The post Skolas muzejs appeared first on Vecpiebalgas vidusskola.

Jaunajam korpusam pamati tika ielikti jau direktora Vernera Rudzīša laikā (1961. – 1969.), bet celtnieku kļūdas dēļ darbus nācās pārtraukt. Darbi tika atsākti tikai 1972.gadā. Jaunais korpuss tika pabeigts direktora Gunāra Jansona laikā 1975.gadā, un līdz ar jauno piebūvi skola ieguva 6 mācību kabinetus.  Lielu ieguldījumu sabiedriskā kārtā veica skolēni un viņu vecāki, skolotāji un tehniskie darbinieki. Pēc 10 gadiem jaunais korpuss tika paplašināts – 1985.gadā ekspluatācijā tika nodota ilgi gaidītā sporta zāle ar inventāra noliktavu, divām ģērbtuvēm un 3 nelieliem kabinetiem (metodiskais kabinets sporta skolotājiem un kabinets medicīnas māsai). 

2001.gadā Pasaules bankas projekta ietvaros skolai tika nomainīts jumts, logi un durvis, kā arī tika sakārtota skolas apkures sistēma un apgaismojums. Savukārt 2009.gadā tika modernizēti dabaszinību kabineti (bioloģija, fizika, ķīmija), atjaunota sporta zāle un izbūvēts jaunā korpusa 3.stāvs, kurā tika ierīkota datorklase, bibliotēka un skolas muzejs. 2014.gadā tika nosiltinātas vairākas skolas ēkas, to skaitā arī sporta zāle.

2022.gadā projekta “Vecpiebalgas vidusskolas infrastruktūras uzlabošana un materiāli tehniskās bāzes pilnveidošana” ietvaros tika veikts jaunā korpusa 1.stāva kapitālremonts. Pēc remonta 1.stāvā tika iekārtots sākumskolas bloks (1. – 3.klase) un kabineti atbalsta personālam: logopēdam un pedagoga palīgiem. Savukārt sporta zāles galā skolēniem tika izveidota trešā ģērbtuve, bet sporta skolotājiem, apvienojot 3 nelielos kabinetus, izveidots mūsdienīgs metodiskais kabinets ar atsevišķu sanitāro mezglu.

No 2025.gada jūnija līdz 2026.gada jūlijam  projekta “Eiropas Savienības Atveseļošanas un noturības mehānisma plāna 3.1.1.5.i investīcijas “Izglītības iestāžu infrastruktūras pilnveide aprīkošana” tika veikta skolas pārbūve. Šī projekta ietvaros tika pārbūvēts jaunā korpusa 3.stāvs, izveidojot tajā 4 mācību klases. Pilnībā tika demontēta jaunā korpusa pāreja, un tās vietā uzbūvēts jauns korpuss, kura 1.stāvā izveidots plašs foajē ar sanitārajām telpām, 2.stāvā – skolas bibliotēka, 3.stāvā – vizuālās mākslas kabinets. Arī vecajā korpusā pārbūves rezultātā tika izremontētas atsevišķas telpas. Apvienojot vairākas telpas, 1.stāvā un 2.stāvā izveidots dizaina un tehnoloģiju kabinets, savukārt 3.stāvā – konferenču klase. Pārbūves rezultātā beidzot sakārtots arī virtuves bloks – tas ieguvis vairākas jaunas telpas un atsevišķu ieeju. 

Līdz ar jauno mācību gadu skolas ikdienā ienāks jauni nosaukumi: A korpuss (proti, jaunais korpuss), B korpuss (pārejas vietā uzbūvētā piebūve) un C korpuss  (tas ir, vecais korpuss). 

The post Vecpiebalgas vidusskolas jaunais korpuss appeared first on Vecpiebalgas vidusskola.

No sirds pateicamies 13 vecākiem, 6 skolēniem un 10 skolas darbiniekiem, kuri atsaucās aicinājumam un veltīja savu laiku, spēku un rūpes mūsu skolai. Pateicoties kopīgajam darbam, raitāk ritēs sagatavošanās darbi skolas salidojumam un jaunajam mācību gadam.

Paldies ikvienam par atsaucību un darba sparu! Kopā paveiktais paliek kā apliecinājums tam, cik daudz varam izdarīt, darbojoties vienoti.

The post Kopā paveiktais vieno appeared first on Vecpiebalgas vidusskola.

Skolas vecais korpuss tika uzcelts 1862.gadā kā Vecpiebalgas draudzes skolas jaunā ēka. Visus izdevumus pilnībā sedza draudzes locekļi, un darbu rīkošanā galvenie nopelni pienācās baznīcas priekšniekam Augustam Hāgemeisteram. Ēkas iesvētīšana notika tikai 1864.gada novembra vidū, jo divus gadus tajā noritēja iekšējā apdare. Salīdzinot ar citām tā laika lauku skolām, ēka bija impozanta. Tā bija balti krāsota, ar balkonu, kas balstījās uz kolonnām. Fasādes pusē starp 1.stāvu un 2.stāvu bija piestiprinātas plāksnītes ar to Vecpiebalgas sabiedrisko darbinieku vārdiem, kas veicinājuši skolas celtniecību un attīstību.

Telpu ziņā ēka krietni pārsniedza savu priekšteci, un šis neredzētais plašums deva skolai iespēju strauji attīstīties. Skolā tika atvērta augstākā klase (beidzēji varēja cerēt uz tiesībām iestāties ģimnāzijā), ko no 1873.gada līdz 1875.gadam vadīja Atmodas laikmeta simbols – Kronvaldu Atis. Šeit pastāvīgi notika vietēja rakstura skolotāju sapulces un vairākas Cēsu apriņķa skolotāju sapulces, un Kronvaldu Atis 1874.gadā Vecpiebalgā vadīja pirmos skolotāju kursus. 19.gadsimta otrajā pusē Vecpiebalgas draudzes skola piedzīvoja uzplaukumu un kļuva arī par nozīmīgu kultūras centru plašā apkaimē. 1869.gada 26.martā te tika dibināta Vecpiebalgas Dziedāšanas un lasīšanas biedrība (vēlākā Labdarības biedrība). Te regulāri notika kora mēģinājumi, sapulces, tējas vakari un teātra izrādes, kas turpinājās līdz Labdarības biedrības nama (tagad – kultūras nams) uzcelšanai 1887.gadā. 

1905.gada 3.decembrī vietējie revolucionāri no skolas ēkas, kas tolaik atradās pašā lielceļa malā, uzbruka muižnieku grupai, kura zaldātu pavadībā devās uz Cēsīm. Pēc vairāku stundu apšaudes skolas logos visas rūtis bija izšautas, telpās stipra pulvera smaka, grīdas pārklātas ar biezu putekļu kārtu, podiņu krāsnīs, sienās un durvīs caurums pie cauruma, bet ēkas sienām apmetums gabaliem nodauzīts nost. Vēstures avotos šī sadursme tiek saukta par Vecpiebalgas kauju. Šī notikuma dēļ 1906.gada 6.janvārī Vecpiebalgā ieradās soda ekspedīcija grāfa Grabes vadībā un skolas ēku uzspridzināja. Pēc spridzināšanas puse no lielās un skaistās skolas ēkas un tās inventārs gulēja drupās. Turpmāk Vecpiebalgas draudzes skolas mācības notika Labdarības biedrības namā, bet no 1920.gada skola kā Vecpiebalgas II pakāpes pamatskola darbojās Vecpiebalgas pilī Inešos.

1931.gadā tika pieņemts lēmums atjaunot sagrauto draudzes skolas ēku. Tika novāktas drupas un sākās celtniecība, bet naudas trūkuma dēļ darbi drīz apstājās. Ēkas atjaunošana atsākās tikai 1935.gadā.  Sākotnēji bija paredzēts tajā izvietot divgadīgu arodskolu  40 meitenēm, tomēr 1940.gada rudenī skola tika atvērta kā nepilnā (septiņu klašu) vidusskola. Skolas atklāšanas svinībās piedalījās arī dzejnieks Kārlis Skalbe.

Pēckara gados skolēnu skaitam pieaugot, 1951.gadā tika uzņemtas vidusskolas klases. 1958.gada vasarā ēkas 3.stāvā tika demontētas divas kapitāli būvētās akmens sienas, lai paplašinātu skolas zāli, bet 1960.gada vasarā tika atjaunota visa skolas elektrosistēma. Vēlākajos gados skolai vairākkārt tika mainīts nosaukums un pati ēka tika paplašināta atbilstoši jauno laiku vajadzībām un prasībām, kā rezultātā pakāpeniski tapa skolas jaunais korpuss.

The post Vecpiebalgas vidusskolas vecais korpuss appeared first on Vecpiebalgas vidusskola.

Tikšanās laikā skolas direktore Ilona Strelkova viesus iepazīstināja ar skolas vēsturi, attīstības virzieniem un ikdienas darbu. Viesiem bija iespēja apskatīt skolas ēku un mācību telpas, kā arī pārrunāt izglītības jomā aktuālo un dalīties pārdomās par mūsdienu skolas izaicinājumiem.

Šādas tikšanās ir vērtīga iespēja stiprināt sadarbību starp izglītības iestādēm, gūt jaunas idejas un iedvesmu turpmākajam darbam.

The post Pieredzes apmaiņas vizīte Vecpiebalgas vidusskolā appeared first on Vecpiebalgas vidusskola.

Šo ēku kā dzīvojamo māju “Barackās” uzbūvēja skolas absolventa Anda Dzeņa vecaistēvs Jānis Dzenis. Lai pasargātu savu ģimeni no padomju varas represijām, viņš no šīs mājas atteicās un nodeva to skolas rīcībā.  Ēka no Barackām tika pārvesta un novietota skolas tuvumā. 1951.gadā šīs ēkas vienā galā tika iekārtoti 2 dzīvokļi skolotājiem, pārējās telpās – internāts skolēniem. 

1986.gadā, kad ekspluatācijā tika nodots jaunais skolas internāts, bijušajā internāta ēkā tika ierīkotas mācību telpas 1. – 6.klasei. 1988.gadā ēku apmūrēja ar ķieģeļiem, un domājams, ka tieši šajā laikā ēka ieguva savus nosaukumus: mazā skoliņa un sarkanā skoliņa.

20.gadsimta 90.gados, pieaugot skolēnu skaitam, 1. – 3.klasi pārvietoja uz bērnudārza ēku, bet sarkanajā skoliņā mācības turpināja 4. – 6.klašu skolēni. Savukārt 2012.gadā, skolēnu skaitam sarūkot, bet pieaugot pirmsskolas izglītības programmas audzēkņu skaitam, sākumskolas klases pārcēlās atpakaļ uz sarkano skoliņu.

2018./2019.mācību gadā visa sākumskola (1. – 6.klase) pārcēlās uz lielās skolas ēku. No tā laika sarkanā skoliņa tiek izmantota saimnieciskām vajadzībām, jo ēkas tehniskais stāvoklis neļauj to izmantot mācību un audzināšanas procesam. 2025./2026.mācību gadā, noritot skolas pārbūves darbiem, sarkanajā skoliņā mājvietu rada skolas bibliotēka.

The post Sarkanā skoliņa appeared first on Vecpiebalgas vidusskola.