1905./06. mācību gada sākumā sakarā ar revolucionāru uzstāšanos tika atcelta līdzšinējā skolas programma, bet jaunas nebija, katrs skolotājs mācīja, ko uzskatīja par vajadzīgu.

1905. gada 3. decembrī nedaudzie vietējie revolucionāri no skolas ēkas uzbruka bēgošai muižnieku grupai, kas devās uz Cēsīm. Sākās apšaudīšanās, bira logu stikli, sienas izroboja ložu caurumi, jo muižas ļaudis apsargāja cara zaldāti.

1906. gada 6. janvārī Vecpiebalgā ieradās soda ekspedīcija grāfa Grabes vadībā, lai izrēķinātos ar nemieru izraisītājiem. Skolu uzspridzināja. Aizgāja bojā gandrīz viss skolas inventārs, arī ērģeles, bibliotēka un muzejs, puse ēkas gulēja krāsmatās.

No šī brīža mācības noritēja dažādos apstākļos, iesākumā Labdarības biedrības namā.

Brīvības cīņu laikā mācību gaita bieži tika traucēta, telpas vairākkārt aizņēma karaspēks, kādu brīdi skolā darbojās hospitālis.

1918. gada februārī novadu okupēja vācieši, rudenī skolas programmu pārkārtoja pēc Vācijas parauga.

1918. gada 18. novembrī nodibinājās Latvijas valsts.

1919. gada rudenī skola šķīrās no vēsturiskā draudzes skolas nosaukuma un pārtapa par Vecpiebalgas II pakāpes pamatskolu ar iespaidīgu audzēkņu skaitu – 225 bērniem.

1920. gada rudenī skolu izvietoja bijušajā muižas pilī (tagadējos Inešos), kura jau labu laiku stāvēja neapdzīvota.

1921. gada pavasarī nomira direktors Jānis Sliede (apglabāts Vecpiebalgas Skolas kapos).

No 1921. līdz 1923. gadam direktors Jānis Ūdris.

No 1923. līdz 1930. gadam direktors Teodors Zvaigzne.

Pēc viņa īsus laika periodus skolu vada dažādi direktori.

1931. gadā pagasta valdība pieņēma lēmumu par 1906. gadā sagrautās skolas atjaunošanu. Drīz sāka novākt drupas un sākās celtniecība, ko traucēja finanšu trūkums. Darbi uz laiku apsīka, lai atsāktos tikai 1935. gadā. Pēc tam diezgan drīz ēka tika pabeigta.

1940. gada jūnijā Latvijā ienāca okupanti, nodibinājās padomju vara.

1940. gada rudenī padomju valdīšanai raksturīgajā pompozajā veidā – ar kvēlām runām un karogiem – jaunajā ēkā atvēra nepilnu (7 klašu) vidusskolu.

Mācību iestādei piešķīra 1905. gada skolas nosaukumu.

1941. gada vasarā krievus nomainīja vācieši. Vācu okupācijas laikā, kas turpinājās četrus gadus, skolas telpās darbojās hospitālis.

1945. gada 8. maijā nacistiskā Vācija kapitulēja.

1946./47. gada rudenī Vecpiebalgas skolā atvērās 7 klases ar 152 audzēkņiem un 6 pedagogiem. Ar to sākās ,,īstā padomju ēra”, kas turpinājās gandrīz piecdesmit gadus.

1951. gadā tika atvērtas vidusskolas klases. Turpmāk Vecpiebalgas vidusskolā mācījās gandrīz 300 bērnu, tika ierīkots internāts. Klašu telpas iekārtoja gan internātā, gan skolas pagrabstāvā. Skolotāju sadzīves apstākļi bija neapskaužami.

No 1956. līdz 1961. gadam skolu vada direktore Lidija Rāviņa.

1958. gadā skolā mācījās jau 387 skolēni.

Svētku reizēs prāvais kolektīvs nespēja satilpt skolas zālē, tāpēc to nolēma paplašināt – demontēja divas kapitālas akmens sienas, ierīkoja skatuvi. Ar audzēkņu palīdzību izveidoja skrejceļu, kas plašā apkārtnē skaitījās labākais, iekārtoja vieglatlētikas sektorus un basketbola laukumu.

1960. gada vasarā atjaunoja visu skolas elektrosistēmu, paplašināja mācību – izmēģinājumu lauciņus.

Ar vietējās ciema padomes priekšnieka E. Dzērves atbalstu skola ieguva lietošanā ,,Kūrēnu” un ,,Jaunviesturu” mājas, ,,Ceriņos” skolas vajadzībām izbūvēja otro stāvu, kapitāli pārbūvēja skolotāju māju ,,Smeiļos”, turpat bijušajā ratnīcā tika ierīkotas jaunas internāta telpas.

50-to gadu beigās skolā sākās pāreja uz kabinetu sistēmu.

Ilgus gadus skolas kolektīvs cieši sadarbojās ar kopsaimniecības ,,Alauksts” ļaudīm – devās talkās, bet kolhozs atbalstīja ar līdzekļiem.

1961. gada beigās par direktoru sāka strādāt Verners Rudzītis.

Viņa laikā pabeidza vecās internāta ēkas pārbūvi, uzcēla malkas šķūni, ielika pamatus skolas piebūvei, bet celtnieku kļūdas dēļ šo darbu nācās atlikt.

1969. gada vasarā Cēsu ,,sarkano izlūku” salidojuma ietvaros tika atvērts revolucionāro cīnītāju muzejs.

1969. gadā skolas vadību pārņēma direktors Gunārs Jansons.

Viņa laikā paveikti neskaitāmi saimnieciski darbi, no kuriem liela daļa sabiedriskā kārtā, piemēram, talku veidā padziļināja skolas dīķi, labiekārtoja apkārtni, izveidoja akmensdārzu.

1975.gadā beidzot tika pabeigta skolas piebūves celtniecība – radās 6 jauni kabineti.

PSRS piedzīvoja ziedu laikus, sarkanā ideoloģija sarkanāka vairs nevarēja būt, un tas atspoguļojās arī skolas dzīvē – 1976. gada septembrī atklāja 5. Daugavpils tanku pulkam veltītu izstādi, kas vēlāk ieguva Tautas muzeja nosaukumu.

1977. gadā pēkšņi mirušā direktora Jansona vietā stājās Jānis Neimanis ( strādāja līdz 1981.gadam).

1981. gadā skolas priekšgalā kā direktore nostājās Matrona (Marija) Supe – ļoti spēcīga pedagoģijas teorētiķe un metodiķe un ļoti prasīga vadītāja.

80-os gados tika ieguldīts liels darbs apkārtnes sakopšanā un skolas vizuālā tēla uzlabošanā. Pārveidoti celiņi un apstādījumi, iekārtotas jaunas atpūtas vietas, tapusi zaļā klase, transporta novietnes, rožu stūrīši, alejas, atjaunots asfalta segums, ierīkota strūklaka. Pārveidoti vairāki mācību kabineti, pamatskolas klases pārcēlušās uz bijušo internāta ēku, kura 1988. gadā apmūrēta ar ķieģeļiem.

1985. gadā skola saņēma ilgi gaidīto sporta zāli.

1985. gada decembrī Vecpiebalgas centrā sāka darboties plašs, gaišs un mājīgs bērnudārzs.

1986. gada 1.septembrī atklāja jauno skolas internāta ēku. Tika restaurēta klētiņa (1985), uzcelta nojume āra nodarbībām (1989), pārveidota galvenā ieeja, paplašināta un labiekārtota ēdamzāle (1989), izveidota ērtāka garderobe (1990).

80to gadu beigās sākās pāreja uz 5 dienu darba nedēļu (pirms tam bērni mācījās arī sestdienās) un 40 minūšu garām mācību stundām (pirms tam stundas ilga 45 minūtes). Augstākais vērtējums joprojām vēl bija 5 balles, un tiem, kuri mācījās ar vidējo atzīmi vismaz 4,5, tika atļauts brīvais apmeklējums. Sākās skolēnu diferencētā apmācība, skolotājiem atļāva veikt korekcijas mācību programmās, ja tas  nepieciešams. Liela uzdrīkstēšanās un radoši eksperimenti!

1990.gadā skolā ieviesa priekšmetu kompaktu apmācību (pēc bloku sistēmas).

1990. gadā skolai pievienoja bērnudārzu.

1990. gada augustā notika plašs skolas salidojums, kura gaitā atjaunoja no Vecpiebalgas draudzes skolas aizgūto Vecpiebalgas vidusskolas karogu. Par karogu dzejolī ,,Draudzes skolai” rakstījis Matīss Kaudzīte, atzīmējot krāsu simbolisko nozīmi: baltā – gods un tikums, zaļā – darbaspēks, sarkanā – tēvzemes mīlestība.

Vecpiebalgas vidusskolas kolektīva veikums direktores M. Supes vadībā tika augstu novērtēts un pēc veiksmīgās akreditācijas 1993. gada janvārī skolai tika pavērts ceļš uz ģimnāzijas statusa iegūšanu.

Bijusī skolotāja un dzejniece Adīna Ķirškalne savam dzimtajam novadam Vecpiebalgai kā mīlestības un cieņas apliecinājumu 1986. gadā veltīja dzejoli ,,Vecpiebalgai”, un pēc nepilniem desmit gadiem (1994. gadā) komponists Imants Kalniņš dzejai sakomponēja mūziku. 1994. gadā Vecpiebalgas vidusskola šo kopdarbu pieņēma par skolas himnu.

1994. gada 15. jūnijā notika grandiozas skolas pastāvēšanas 300 gadu jubilejas svinības, kuru laikā tika atklāts arhitektes Ausmas Skujiņas projektētais Saules pulkstenis.

Vienlaikus tika prezentēts Jāņa Poļa vēsturiskais pētījums ,,Vecpiebalgas skola 1696 – 1996”.

1996. gadā skolai tika piešķirts Vecpiebalgas Lauku reģionālās ģimnāzijas nosaukums.