Sveču liešanas meistarklase “Gardenia Eco” sveču mājā

Februāris ir sveču mēnesis – īstais laiks, kad no liesmām smelties gaismu, siltumu, harmonisku noskaņu. Pateicoties programmai “Latvijas skolas soma”,  5.,11., 12.klases skolēni viesojās “Gardenia Eco” sveču mājā, lai paši izlietu sev dabīgā vaska (sojas un rapšu) sveces.

Jau atverot sveču mājas durvis, tikām apburti no plašā sveču krāsu spektra plauktos un patīkamās smaržas, ko radīja ēterisko eļļu garainīši. Meistarklases vadītāja Zane Putniņa pastāstīja, ka “Gardenia Eco” ir ģimenes uzņēmums, kas vairāk nekā 10 gadus nodarbojas ar sveču liešanu no dabīgiem izejmateriāliem. Ieņēmām savas vietas pie sveču meistaru vēsturiskā ģimenes (vecvecmāmiņas) galda, dzirdējām tā īpašo stāstu, kā arī izzinājām vaska īpatnības, veiksmīga procesa pamatprincipus. Un tad no rapšu vaska izlējām stāvsveci, ko katrs pēc sirds patikas bagātinājām ar kaltētiem ziediem, citām dabas veltēm un ēteriskajām eļļām. Burciņās pildījām rapšu vasku, kuram pievienota ķiršu smaržviela. Uzzinājām, ka visdārgākā ir rožu eļļa, jo 1 ml eļļas iegūšanai nepieciešami 50 kg kaltētu rožu. Pārsteidza dzirdētais par parafīna svecēm: to sastāvā ir naftalīns, kas nelabvēlīgi ietekmē mūsu veselību, tās dedzinot, elpojam naftu. Meistarklases vadītāja informēja: lai palīdzētu svecītei vieglāk degt, pirms dedzināšanas jāpārliecinās, ka dakts ir 0,5cm gara. Vienā reizē tās nav vēlams dedzināt ilgāk par 3-4 h, kā arī vēlams izvairīties no uzglabāšanas aukstā telpā, jo sākot ar -2* C vasks mēdz plaisāt.

Turpmāk sveču mājā pēc harmonijas, iedvesmas un svecēm iegriezīsimies biežāk un, veikalā ieraugot parafīna sveces, noteikti atcerēsimies, cik tās ir kaitīgas mūsu veselībai. Izrādās, ka arī neaizdegtas sveces spēj iedegt prieka liesmiņu, jo pēc meistarklases skolā atgriezāmies smaržu un prieka apgaroti.

Aiz rāmjiem un priekškariem (jeb mācību ekskursija uz Rīgu)

Pateicoties programmai “Latvijas skolas soma”, 8.februāra rītā mēs, 9.-12.klases skolēni, kāpām autobusā, lai izbrauktu no ikdienas rāmjiem un smeltos jaunas vēsmas vēstures pilnās ēkās. Mūsu galvenais galamērķis bija Rīga, taču šķita, ka paguvām paviesoties trīs dažādās pasaulēs.

Klausoties burvīgu Latvijas estrādes skaņu celiņu zēnu izpildījumā, pacilātā gaisotnē nokļuvām Rīgā. Pirmā pieturvieta – Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs. Dažiem jau zināma, dažiem pilnīgi sveša vieta, kur pazaudēt laika izjūtu gida negaidīti aizraujošajā stāstā par renesanses laiku, postošajām slimībām, kādreizējās ārstēšanas metodēm. Atpakaļmetienu medicīnas vēsturē noslēdzām ar atsvaidzinošu un aktuālu izstādi “Snīkeri: eko x ego”, kas, apskatot neskaitāmos kedu pārus, lika aizdomāties par mūsu ego vēlmju dēļ un dabai nodarīto postījumu. Pārsteidza, ka ik gadu tiek saražoti 24 miljardi kedu, kas ir uzskatāms piemērs cilvēku nemitīgajai tieksmei pēc vairāk.

Pēc pusdienām un pastaigas pa pilsētu devāmies uz vietu, kura, iespējams, izmainīja mūsu domāšanu un dzīves redzējumu pavisam, – Stūra māju. Sākotnēji šķiet – plaša, neordināra, nevainīga ēka. Taču kādas šausmu vēstures ainas paveras jau aiz vestibila! Gids telpas izrādīja tādā secībā, kādā tās izstaigātu nopratinātais. Izstāstīja cilvēku pārciesto katrā no telpām un īpaši spilgtus stāstus, kas iezīmēja vēl tumšākas ēnas padomju varas “gaišajos” laukumos (kā vienu no ierastajām un neitrālākajām čekistu darbībām: trīs dienu 8-12 cilvēku ieslēgšanu šaurā, tumšā telpā bez ūdens un ēdiena). Lai arī bijām vietā, kur pirms pāris dekādēm tika garīgi iespaidoti, spīdzināti, nošauti cilvēki, ar šodienas acīm dzirdētais un redzētais šķiet kā šausmu filma, kas nav pa īstam. Prātam neaptverami, ka tepat netālu un salīdzinoši nesen ir bijusi elle, no kuras pasargāts nebija teju neviens. Mēs varam vienīgi būt pateicīgi, ka esam tās apmeklētāji 21.gs. ar iespēju izteikties, aiziet un brīviem būt.

Pirms mirkļa izjausto, nomācošo un skumjo gaisotni centāmies šķīdināt skaistumā. Devāmies uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, kur gida pavadībā aplūkojām pamatizstādes darbus, kā arī izstādi “Imanta Lancmaņa māksla”. Izstāžu laikā izpratām mākslinieku attēloto cīņu, nepakļaušanos, nolasījām viņu sajūtas un vēstījumu. Manījām motīvu maiņu gleznās, sākoties 1.pasaules karam. Izzinājām mākslinieka Imanta Lancmaņa gleznošanas taktikas un raksturīgās iezīmes. Izstādē redzētais lieti noderēs, pašiem mākslas stundās gleznojot.

Muzeju trīssavienību noslēdzām ar filmu “Mātes piens”, kas organiski sasaistīja visus ekskursijā redzētos apskates objektus un pavēra atkailinātu priekškaru indivīda iekšējā pasaulē, cīnoties pret ierobežojošo un nospiedošo varu. Filmā sižets galvenokārt koncentrēts uz trīs paaudžu sieviešu likteņiem, viņu pausto attieksmi, rezultējošām sekām. Dzīvesstāsta un patiesās, tā laika, ikdienas atspoguļojums atturīgu faktu pasniegšanas vietā ir filmas un skatītāju saistviela un ķīmiskās reakcijas vienādojums, kas spēj nemanot aizskart asaru kanālus.

Šīs ekskursijas iespaidā ar pārsteiguma vilni paši sev apgāzām stereotipus par to, ka muzeji ir garlaicīgi un saistoši šķiet vienīgi vecāka gadu gājuma cilvēkiem. Salīdzinot mūsdienu medicīnas duāli vērtējamo sistēmu ar to, kādu piedzīvoja mūsu senči, secinājām, ka mums ir ļoti patīkamas un saudzīgas ārstniecības metodes. Aiz biezajiem priekškariem un metāla durvīm ieraudzījām skaudro vēsturi, kuru redzot šodiena kļuva vērtīgāka. Iebridām līdz viduklim vēstures ūdeņos, lai ar sausākām kājām un apgaismotāku prātu turpinātu iet pretī nākotnei. Vēl pateicīgāki, patriotiskāki, izglītotāki.

PALDIES lieliskajām skolotājām par mūsu uzraudzīšanu un laika menedžēšanu: Ilonai Strelkovai, Ivetai Ērglei, Sanitai Cimdiņai, Vitai Miķelsonei, Baibai Krūmiņai, Sandrai Makarei.

Filma ,,Ziemassvētki džungļos”

Programmas ,,Latvijas skolas somas” ietvaros mūsu skolas 1.-8.klašu skolēni noskatījās jauno ģimenes filmu ,,Ziemassvētki džungļos”.

Filma gandrīz pilnībā nofilmēta ārpus Latvijas- eksotiskajā Indonēzijā. Filmas komanda un aktieri – Māris Olte, Inga Alsiņa-Lasmane, Rebeka Šuksta un Elizabete Liepa. Visas  filmā dzirdamās dziesmas  mūzikas autors ir  Kārlis Auzāns, tituldziesma ,, Viss, ko es šodien vēlos”.

Ziemassvētki džungļos stāsta par desmitgadīgo Paulu, kuras ģimene pārcēlusies uz eksotisku valsti, jo tēvs ir ģeologs un strādā zelta raktuvēs. Paula ilgojas pēc Ziemassvētkiem, bet Indonēzijā ir karsts, egles neaug. Paulas jaunais draugs Ahims ir dzirdējis, ka džungļu biezoknī var sastapt Ziemassvētku šamani. Bērni dodas bīstamā un aizraujošā ceļojumā, ceļā viņi sastopas ar neparastiem dzīvniekiem, džungļu gariem, kanibāliem, dažādām ciltīm un daudz ko citu.

Toties vecākā māsa Kate ir dumpinieciska, sapņo par pīrsingiem, tetovējumiem un  labākajiem veidiem,  kā nokaitināt savu ģimeni (kuru gan patiesībā ļoti mīl)! Salīdzinot ar māsu, Katei nav viegli pieņemt jaunos dzīves noteikumus. Viņai pietrūkst ierastās dzīves un viņas draugu, taču, kad Paula pazūd, Kate spēj no jauna novērtēt, cik patiesi svarīgas ir viņas attiecības ar māsu.

Spēlfilma ,,Janvāris”

Jāatzīst, ka majoritāte mūsdienu jauniešu nav sajūsmā par “niršanu” vēstures grāmatu lapās vai dokumentālos sižetos, lai izzinātu un spētu saprast, ko reiz piedzīvojusi mūsu tauta, mūsu pašu senči. Taču ir vēstures notikumi, kuru apzināšanās ir vajadzīga, lai gūtu priekšstatu, lielāku novērtējumu šodienai, un barikādes noteikti ir viens no šiem notikumiem. Tāpēc esam pateicīgi programmai ,,Latvijas skolas soma” par iespēju patriotiskā mēneša izskaņā (28.novembrī) ieskatīties citādāk pasniegtā vēsturē par laiku, kuru mēs, 8.-12.kl. skolēni, varam tikai iztēloties, kopīgi noskatoties šobrīd aktuālo spēlfilmu “Janvāris”.

Pirmajiem kadriem sākoties, kļuva skaidrs, ka šis nebūs tikai viegli nolasāms vēstures atskats. Režisors Viesturs Kairišs pievērsies dziļai indivīda emociju izpētei, caur ekrānu sniedzot nepārprotamu sajūtu gammu pat ordinārākajos sižeta brīžos, epicentrā neliekot cīņu par brīvību, bet gan indivīdu dzīvi, iekšējo pasauli cīņas laikā. Vērojot attēlotos jauniešus un viņu atbildes reakcijas uz toreiz notiekošajām situācijām, klātesoši bija jautājumi: “Vai mūsos arī mīt tāds dumpinieciskums? Vai mēs arī būtu tik drosmīgi? Kā tomēr viņu vietā rīkotos jaunietis ar šodienas iespējām un skatījumu uz dzīves vērtībām?’” Filma veltīta kinematogrāfiem, uzsvērta arī režisora Jura Podnieka radošā darbība un ieguldījums, jūtama noskaņu līdzība viņa filmai “Vai viegli būt jaunam?”. Ar “Janvāris” palīdzību tiek vēlreiz atbildēts uz mūžīgi aktuālo retorisko jautājumu: “Vai viegli būt jaunam?”  Domāju, ka atbildi Jūs jau zināt. Tāpat, neraugoties uz sižetiskajiem notikumiem, katram no skolēniem bija gana viegli rezonēties ar galveno varoni īstā “es” meklējumos, piedzīvojot cīņu ar savu ego un izmisušo mulsumu nākotnes izvēļu priekšā.

Pēc filmas noskatīšanās, savās pārdomās iegrimuši, jutāmies drusciņ saprasti, pieņemti un, lai cik tas muļķīgi arī šķistu, pieredzējušāki.

Koncertlekcija “Ceļš uz lielo skatuvi”

1.novembrī programmas ”Latvijas skolas soma” ietvaros mūsu skolā viesojās grupas “Citi zēni” līderi Dagnis Roziņš un Roberts Memmēns ar koncertlekciju “Ceļš uz lielo skatuvi”.

Koncertlekciju mūziķi ieskandināja ar pāris šobrīd aktuālām dziesmām interneta vidē. Uzdodot publikai (mums) jautājumus: “Kur mūziku klausies Tu, kur mūziku jaunībā klausījās Tavi vecāki un vecvecvecāki?” –, nonācām pie secinājuma: līdz ar tehnoloģijām mainās arī mūzika. Tikām iepazīstināti ar popmūzikas pimssākumiem. Uzzinājām, ka vieni no pirmajiem mūzikas žanriem ir blūzs, kantrimūzika. Izmantojot šo žanru pamatprincipus, ir radušās neskaitāmi daudz dziesmu, kuru melodijas ir teju vienādas. Arī šobrīd, pēc nepilniem simts gadiem kopš žanru izveides, tiek radīta mūzika, izmantojot jau zināmās skaņu iestrādnes. Tādējādi secinām – mūzika pati sevi atkārto. Ļoti vērtīgi veidot inovatīvus atklājumus, piemēram, izveidot jaunu mūzikas žanru (savienojot kantrimūziku ar blūzu, izveidoja rokenrolu), kā to paveica Elvijs Preslijs. Tā ne tikai radīja ievērojamu mūzikas attīstību, bet arī savienoja šķietami nesavienojamās kultūras. Mūziķi atgādināja par mūsu Latvijas popmūzikas karaļa Raimonda Paula neizmērojamo ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā. Par godu skolotājām vienojāmies dziesmā “Laternu stundā”. Mūziķi dalījās sirsnīgās atmiņās, kā 2000.gadā apbrīna pillni vērojuši “Prāta vētras” dalību Eirovīzijā ar dziesmu “Īssavienojums” (angļu valodā) un sapņojuši… Sapņojuši par iespēju “Prāta vētru” satikt un pārstāvēt Latviju uz lielās Eirovīzijas skatuves. Par spīti neveiksmēm un pārbaudījumiem, fokusējoties vien uz pozitīvo, viņu sapņi ir piepildījušies. Un tagad viņi iedvesmo sapņot citus. Mūsu gaišo tikšanos mūziķi noslēdza, dziedot viņiem nozīmīgo “Īssavienojumu”.

Bijām patīkami pārsteigti un saviļņoti par bagātīgo enerģijas, smaidu un faktu devu. Šī koncertlekcija lieliski atsvaidzināja ikdienu, padarīja to priecīgāku. Atcerēsimies Roberta Memmēna teikto: ,,Turi savu lielo sapni galvā, jo sapnis ir visa sākums!”

Cēsu skolas somas nodarbība Vecpiebalgas Kino fermā ,, Kino – no pirmsākumiem līdz mūsdienām!”

Mēs, 7.klases skolēni un audzinātāja, apmeklējām interesantu nodarbību  Vecpiebalgas  Kino fermā ,, Kino – no pirmsākumiem līdz mūsdienām!”, kur iepazināmies ar  seno kino lietu privātekspozīciju –  pagājušā gadsimta kino tehnikas (kinokameras, projektori), filmu un citu ar to saistītu lietu apskati un demonstrēšanu. Muzejs izveidots un apmeklētājiem atvērts kopš 2019.gada, omulīga kinozāle ar koši sarkaniem 50 krēsliem, kas atceļojuši no Cēsu kinoteātra “Vidzemnieks”, pilni plaukti ar kinoaparatūru un vesela rinda projektoru.

Aldis Slišāns pats ir ilgus gadus nodarbojies ar filmēšanu, sakrājis un restaurējis filmu uzņemšanas tehniku. Vecpiebalgas novadā nav svarīgu notikumu, kurus viņš nebūtu iemūžinājis

Mums bija iespēja apskatīt un paturēt rokās vairākas kameras, filmiņas, skatīties , kā uz ekrāna demonstrē dažādos laikos un ar dažādām tehnikām uzņemtās filmiņas, kā attīstījusies kustīgā attēla vēsture. Redzējām arī tehniskās iespējas, kā mācību stundās varēja strādāt skolotāji ( šodien tas liekas neiespējami).

Ar lielu prieku un aizrautību par savu vaļasprieku stāstīja Kino fermas saimnieki Aldis un Aina Slišāni. Paldies!

Latvijas skolas soma – filmas mācību gada noslēguma svētkiem

Maijā 1. – 5.klašu skolēni noskatījās Latvijas skolas somas piedāvātās filmas ,,Dusmu kule” un ,,Zelta Pavasaris”, kurā bija apvienotas piecas filmiņas.

Filmā ,,Dusmukule” divi zēni atrod kādu neparastu plastmasas maisiņu ar norautu rokturi. Izrādās, tas ir dzīvs, kustīgs un pikts, jo kļuvis nevienam nederīgs. Dusmukule kopā ar abiem puišiem cenšas atrast jaunu dzīves jēgu un pielietojumu daudziem citiem cilvēku izlietotajiem plastmasas maisiņiem, kas aiz bezdarbības kļuvuši par īstiem huligāniem.

Animācijas filmu programmā ,, Zelta Pavasaris” skolēni varēja redzēt filmas:

,,Grieķijas dārgumi” (Animācijas Brigādes leļļu filmiņa),

,,Rezgalības 2” (Animācijas Brigādes leļļu filmiņa),

,,Pavasaris Vārnu ielā” (studija Atom Art),

,,Hugo un viņa neticamie piedzīvojumi” (studija Rija),

,,Putnubūris” (Animācijas Brigādes leļļu filmiņa).

Skolēnu atsauksmes:

2.klases skolēni pārrunās secināja, ka vislabāk patika “Dusmukule”. Daudzas lietas var izmantot vairākkārt, jo nevienam negribas īsu mūžu. Tā arī var ietaupīt ģimenes budžetu. Skolēni uzzināja kā pareizi salocīt maisiņu, lai tie neaizņem daudz vietas atvilktnē un būtu atkārtoti izmantojami.

3.klases un 4.klases skolēniem ļoti patika visas „Skolas somas” piedāvātās filmas. Vislabāk patika ,,Dusmukule”, kurā pamācīja, ka plastmasas maisiņus var salocīt un lietot vēlreiz. Smieklīga filmiņa bija „Resgalības”, kura visus uzjautrināja un pamācīja, ka nevajag darīt blēņas.

1.klases skolēniem vislabāk patika filma ,,Zelta uzvedības skola — galda kultūra”.

Patika, jo

  • kā pareizi jāuzvedas un jāsēž pie galda
  • kā un kur jāliek galda piederumi- uzklājot galdu
  • kurā rokā jātur dakša, karote un nazis
  • kāpēc pieklājīgi jāēd un kā pieklājīgi jāuzvedas, lai citiem nenāktu smiekli par nepieklājīgu uzvedību pie galda un vēl lai citiem nebūtu neērti
  • kā jāliek galda piederumi uz šķīvja, ja ir paēdis
  • kā pareizi izmantot salveti un kur salvete ir jāklāj
  • kā jāprot pieklājīgi atteikties, ja nevēlas kaut ko ēst

Šo filmu ieteiktu citiem noskatīties, lai apgūtu galda kultūras labās manieres, jo šī filma māca galda kultūru.

5.klases skolēni pēc Skolas somas multfilmu noskatīšanās balsoja par tām, kuras patika vislabāk.

  1. vieta – multfilma ,,Resgalības 2”.

Skolēni atzīst, ka šī ir smieklīga multfilma par palaidnībām un iesaka to noskatīties citiem, jo tā ir smieklīga, interesanta”, krāsaina, ar interesantām skaņām un uzlabo garastāvokli.

  1. vieta – multfilma ,,Putnu būris”.

Skolēnuprāt, šī ir interesanta multfilma, kas pamāca izpalīdzēt citiem, saudzēt un mīlēt dabu. Šo multfilmu 5.klases Kate iesaka mazākiem bērniem, jo tajā neviens nesarunājas, tāpēc multfilmas sižetu ir viegli uztvert arī mazākiem.

3.vietu dala ,,Pavasaris vārnu ielā” un ,,Grieķijas dārgumi”.

Skolēni saka, ka multfilmā “Pavasaris vārnu ielā” ir interesantas dziesmas, tā bija interesanta un ar mīlasstāstu. Šī multfilma pamāca, ka visi cilvēki nav jauki kā pasakās.

,,Grieķijas dārgumi” skolēniem šķita interesanta, smieklīga, noderīga un pamācoša multfilma.

4.vieta ,,Dusmukule”.

Multfilma bija interesanta un pamācīja kā nepiesārņot dabu un izmantot plastmasas maisiņus vairākas reizes.

Uzvārdu došana Vidzemē

Turaidas muzejrezervāta Turaidas muzejrezervāta izglītojošās programmas un ekskursijas ir iekļautas iniciatīvas “Latvijas skolas soma” piedāvājumā. Muzejrezervāta piedāvātās izglītojošās programmas ir veidotas dažādām vecuma grupām. Tajās līdzdarbojoties, skolēni bagātinās savu pieredzi un zināšanas, kā arī gūs pozitīvas emocijas skaistajā kultūrvidē, spēles formā iepazīstot arī senās ēkas un ekspozīcijas. Programs laikā tās dalībnieki iepazīstas ar uzvārdu došanu Latvijā, uzzina par latviešu vārdu un uzvārdu izcelsmi, īpaši Vidzemē 19.gadsimta sākumā.

Mēs bijām uz Turaidas pils muzeju. Programmas ,,Latvijas skolas soma” ietvaros iepazināmies nodarbībā ar ,,Uzvārdu došanu Vidzemē”. Centāmies uzzināt par savu uzvārda izcelšanos, latviešu tautas uzvārdu rašanās vēsturi un  noskaidrot, kā ļaudis atpazina pirms uzvārdu došanas. Senos laikos cilvēka vārds un uzvārds bieži atspoguļoja viņa rakstura vai fiziskās īpašības. Veidojām  klases uzvārdu ciltskoku un izspēlēs teatrālu spēli „Muižkungs dala uzvārdus”, ietērpjoties barona,  rakstveža un zemnieku drānās. Nodarbība  tika izspēlēta muižas smēdes ēkā.

Iepazināmies ar Turaidas muzeju, uzkāpām pils tornī un vērojām skaistos dabas skatus no augšas.

Ērika Vilsona monoizrāde “Mana Magadana”

11.maijā Vecpiebalgas vidusskolā projekta “Latvijas skolas soma” ietvaros pie 7.-12 . klašu skolēniem viesojās Liepājas teātra aktieris un režisors Ēriks Vilsons ar monoizrādi “Mana Magadana”. Monoizrādes pamatā ir Ērika Vilsona bērnības atmiņas par deportācijām, viņa mammas Zentas Vilsones vēstules un trimdā sarakstītie dzejoļi, kā arī dienasgrāmatas fragmenti par Ērika Vilsona 2013. gada braucienu uz Magadanu kopā ar režisori Dzintru Geku un fondu “Sibīrijas bērni”.

Kā stāsta pats autors, izrāde ir veltījums viņa mammai, kura par iesaistīšanos pretpadomju grupā un mēģinājumu bēgt uz Zviedriju tika apcietināta 1945. gada augustā un 1946. gadā izsūtīta uz Sibīriju. Izrāde ir ne tikai stāsts par autora dzimšanas vietu Kolimas pilsētu Magadanu, viņa bērnību, atgriežoties no izsūtījuma, bet arī personisks skatījums uz Latvijas valsts veidošanās procesu.

Skolēni un pedagogi izsaka pateicību aktierim par lielisko sniegumu un doto iespēju ielūkoties vēstures līkločos!

 

Skolēnu atziņas un pārdomas pēc izrādes noskatīšanās:

 

Adriāns (7. kl.): Kad aktieris izrādē stāstīja par savas mammas izsūtīšanu, mani pārņēma saviļņojums, jo es nevaru iedomāties, kā es justos, ja manu ģimeni aizvestu uz Sibīriju. Man izrādē ļoti patika mūzika, kas bija veltīta Magadanai. Visinteresantākais brīdis bija, kad bļodā iebēra ledus gabalus un aktieris tajos ielika kājas.

Kristians (7.kl.): Man ļoti patika izrāde. Aktieris izstāstīja savu stāstu tik emocionāli, ka dažas skolotājas no aizkustinājuma raudāja. Izrādes laikā arī es domāju par savu vecvecmāmiņu, jo arī viņa esot bijusi izsūtīta, bet viņa man par to nekad neizstāstīja, jo es viņai nepajautāju. Pēc izrādes noskatīšanās es gribētu viņai uzprasīt, bet šo iespēju vairs nekad neiegūšu…

Ralfs (7. kl.): Mani uzrunāja visi tie cilvēki, kuri meklēja savas dzimtās mājas svešumā. Es sapratu, ka tiem cilvēkiem rūp, kur viņi piedzimuši un uzauguši. Vēl man patika aktiera stāstījums par piedzimšanas akmeni, jo viņam likās, ka akmens augs lielāks kopā ar viņu.

Elīza (8. kl.): Izrādes motīvs par aktiera mammu bija ļoti interesants un aizkustinošs. Aizdomājos, cik ļoti mums ir paveicies, jo mums nav jāsatraucas par izsūtīšanu, aukstumu un badu. Bija interesanti vērot, kā aktieris atveido pagātnes notikumus, kravājot somu, kailām kājām stāvot bļodā ar ledus gabaliem un dejojot savas mīļākās dziesmas pavadījumā par Magadanu.

Līva (8.kl.): Izrāde likās interesanta un neparasta, tā atšķīrās no citām iepriekš redzētajām, jo aktieris emocionāli stāstīja par savu ģimenes locekļu piedzīvoto izsūtījumā. Man lika aizdomāties par tagad notiekošo, un manī viesās skumjas. Mani uzrunāja aktiera aicinājums, lai mēs, aizejot mājās, noliekam telefonus un aprunājamies ar saviem vecākiem un vecvecākiem.

Rolands (9.kl.): Pēc izrādes noskatīšanās sapratu, ka mums jābauda katrs brīdis kopā ar ģimeni, kas mums tiek atvēlēts. Vairāk laika jāvelta sarunām ar tuviniekiem, lai izzinātu ģimenes vēsturi. Jāciena viss, kas mums šobrīd tiek dots, jo agrāk daudziem klājās grūtāk, bija jāpiedzīvo izsūtījums, bads un aukstums.

Velta (9.kl.): Man patika aktiera stāstījums par to, kā viņš, atgriezies Magadanā, meklēja tur dzemdību namu, kurā bija piedzimis. Šī izrāde manī raisīja pārdomas par manu vecvecāku dzīvi, par kuru bija man reiz stāstījuši. Bija aizraujoši klausīties stāstījumu par cilvēku dzīvi, kāda tā bijusi senāk, kad mēs vēl nebijām piedzimuši. Man likās neparasti, ka Magadanā ziemā ir aukstums no 50 līdz 60 grādiem.

Viesturs (9.kl.): Pēc izrādes noskatīšanās sapratu, ka ir jāparunā ar vecākiem. Varbūt arī no viņiem varu uzzināt ko jaunu par sevi un savas dzimtas vēsturi. Vēl sapratu, ka esmu piedzimis salīdzinoši labos apstākļos un ka man ir cilvēktiesības un laimīga bērnība.

Marta A. (12.kl.): Monoizrāde bija interesanta, aizkustinoša un ar dziļu saturisku vēstījumu. Patika, kā aktieris, stāvot ar ledus gabaliem pildītā bļodā, ļāva mums iztēloties Magadanas skarbo klimatu. Izbaudīju skaistu mūziku, aktiera dziedātprasmi, patīkamo balss tembru un runas dotības. Šī izrāde mani pamudināja atkal parunāt ar omīti par viņas dzīvi izsūtījumā.

Marta L (12.kl.): Man ļoti patika aktiera emociju gamma, kura daudz labāk ļāva izprast stāstījumu. Aktiera priekšnesums radīja pārdomas par to, cik daudz sāpju ir pārcietusi latvju tauta. Aktiera vēstījums arī manī radīja plašu emociju gammu: skumjas, pat asaras, pārdomas un neviltotu smaidu. Visskaistākais un pārdomas raisošākais likās Ērika Vilsona aicinājums, aizejot mājās, nolikt telefonus un parunāties ar vecākiem un vecvecākiem, jo mums ir jāzina sava pagātne un tā jāsargā.

Raivo (12.kl.): Monoizrāde bija emocionāli piepildīta un piesaistoša. Aktiera profesionālā meistarība un talants ļāva izprast tā laika traģiskos notikumus un represīvā režīma ietekmi uz atsevišķu cilvēku un  dzimtu likteņiem. Manī radās vēlme aprunāties ar saviem vecvecākiem par to, kādu ietekmi uz viņiem atstājis karš un okupācijas laiks.

Rokopera “Mauglis”

9.decembrī projekta Latvijas skolas soma ietvaros 4.klase skatījās aizraujošo rokoperu “Mauglis”, kura veltīta komponista Mārtiņa Brauna 70 gadu jubilejai. Izrāde tiek aprakstīta kā pēdējo gadu vērienīgākais un krāšņākais muzikālais iestudējums bērniem un jauniešiem.  Arī 4.klases skatītājiem tas nelika vilties.

Skolēnus aizrāva spilgtie tēli un interesantie tērpi – ceturtklasnieku atsauksmēs kā mīļākie tēli tika atzīti gan pantera, gan smieklīgie mērkaķi, gan lācis, vilki un čūska, un, protams, arī Mauglis. Skolēni izrādi ieteiktu noskatīties citiem gan tādēļ, ka tajā darbojas un skatītājus aizrauj atpazīstami aktieri, gan tāpēc, ka dzirdama lieliska mūzika, dejas un nepārtraukti notiek interesanti notikumi. Stāsts bija tāds, kuram gan just, gan dziedāt līdzi.

Skolēni augstu novērtēja gan skatuves noformējumu un gaismas efektus, īpaši dramatiskajā izrādes sākumā, gan skaņu efektus un mūziku. Digitālā  izrāde bija veidota tā, lai skatītājiem būtu klātesamības efekts – varēja apskatīt gan izrādi, skatuvi, gan muzikālo grupu un to, kā viņi rada skaņu efektus, kas noturēja uzmanību muzikālajās pauzēs. Kopumā skolēni novērtēja izrādi kā interesantu stāstu par drosmi, lojalitāti, izpalīdzību un neatlaidību.