Vēsture
Pirmā konkrētā ziņa par draudzes skolas pastāvēšanu Vecpiebalgā datēta 1696. gada 4. maijā. Pēc zviedru valdības pavēles 17.gs. 2. pusē Vidzemē tika nodibinātas draudzes skolas.
64 gadus (no 1823.g.) draudzes skolu vadīja Andžs Rātminders, saukts par “skolas tēvu”. Skola kā sabiedriskās dzīves centrs plaši bija pazīstama Tautas atmodas periodā. Par skolotājiem šajā laika posmā strādāja Jēkabs Pilsātnieks, Stērstu Andrejs, Kronvaldu Atis u.c.
1864. gadā tiek uzcelta patstāvīga skolas ēka, kuru 1906. gada 6. janvārī cīņā ar kaujiniekiem sagrauj soda ekspedīcija. Mācības turpinās Labdarības biedrības namā, Inešu pilī, bet no 1940.g. – atjaunotajā skolas ēkā.
Skolas piebūve uzcelta 1975.gadā, skolas kopmītnes – 1985.gadā. Pavisam skolai šobrīd pieder 13 ēkas. Arī skolas nosaukums laika gaitā mainījies: no 1951. gada – Vecpiebalgas 1905. gada vidusskola, no 1996. gada – Vecpiebalgas lauku reģionālā ģimnāzija, no 2004. gada – Vecpiebalgas vidusskola.
Bērnudārza ēka atklāta 1985. gada 26. decembrī. 1991.gada janvārī bērnudārzs apvienojas ar Vecpiebalgas vidusskolu. Pirmā vadītāja bijusi Valda Bērziņa.
Laika ritējumā skolā mācījušies un strādājuši daudz izcilu cilvēku: literāti M. Kaudzīte, A. Niedra, A. Austriņš, K. Skalbe, A. Ķirškalne, L. Dzene, P. Putniņš, zinātnieki P. Dindonis, J. Sudrabs, P. Cimdiņš, žurnālistes I. Utena, I. Egle, ārsti A. Galviņš, H. Bundulis, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Ansis Zeltiņš u.c.
Skolai ir savi simboli: karogs, himna, piemiņas zīme (žetons) un svētku skolas forma.