1696. gada 4. maijs – pirmā ziņa par draudzes skolas pastāvēšanu Vecpiebalgā. Vietējais mācītājs Johans Georgs Rode ziņo konsistorijai: ,,Mans skolmeistars dabū par mācīšanu 20 sudraba dālderus no baznīcas lādes, 17 līdz 18 pūru katras labības, viņam ir ¼ arkla zemes un iknedēļas cauru gadu no pirmdienas vakara līdz sestdienai viens kājnieks.” Pēc gada seko teksts: ,,Skolēnu šoziem ir 15 pienācis klāt pie bijušajiem, bet aiz maizes trūkuma diezin vai varēs ilgi noturēties.”

Domājams, ka pirmā skolas ēciņa atradās baznīcas un tagadējo pilsdrupu tuvumā. Tā bija ,,viena maza istabiņa un divi kambari.” Skolēnu bija maz (mācīties drīkstēja tikai zēni), arī skolmeistars tikai viens, turklāt ar apšaubāmu reputāciju…

1823. gada rudenī draudzes skolotāja amatā stājās mācītāja Šilinga personīgi izraudzītais un apmācītais 18 – gadīgais Vecpiebalgas jauneklis Andžs Rātminders, vēlāk godbijīgi iesaukts par ,,skolas tēvu”. Rātminders par draudzes skolas pārzini nostrādāja 64 gadus!

Algas vietā Rātminders saņēma ,,skolmeistara” zemes gabalu tur, kur tagad atrodas Vecpiebalgas vidusskola. Uz šīs zemes tika uzbūvēta jauna akmens mūra skolas ēka 22 skolniekiem – vienā galā dzīvoja skolotājs, otrā notika mācības, ēšana un gulēšana.

Laikā no 1860. līdz 1864. gadam līdzās vecajai (tieši tagadējās skolas vietā) uzbūvēja jaunu un skaistu skolas ēku. Tai bija pilni divi stāvi, pagrabs, kā arī izbūvētas dzīvojamās telpas bēniņos.

1865. gada vasarā valdība pieņēma likumu par pagasta skolām. Tas noteica, ka šāda tipa skolai jābūt uz katrām 500 ,,vīriešu dvēselēm”. Vecpiebalgas draudzē nevienā no mazo muižu iecirkņiem (pagastiem) iedzīvotāju skaits noteiktajam minimumam pat netuvojās, tomēr tajos bez vilcināšanās tika ierīkotas atsevišķas skolas. Pirmo atvēra Briņģos (1867), tad Veļķos, Grotūžos (1871) un Leimaņos (1874). 1871. gadā skolu atvēra apvienotais Cirstu – Vāckalna pagasts. 1867. gada novembrī lēmumu par skolu ierīkošanu pieņēma arī Vecpiebalgas pagasta vietnieku sapulce, un pagasts šim nolūkam nopirka Kalna Kaibēnu ēku, bet otrai skolai izraudzīja vietu Greiveros. Jau no 1864. gada Veļķu muižā darbojās meiteņu skola, ko vēlāk pārcēla uz Kagaiņiem, tad uz Laskati, kur šai vajadzībai uzbūvēja jaunu ēku (1872). 1873. gadā skolu atvēra Tūļos. Dažu gadu laikā 10 jaunas skolas!

1869. gada martā draudzes skolā nodibināja Vecpiebalgas Dziedāšanas un lasīšanas biedrību.

1870. gadā vecpiebaldzēni sāka domāt par augstāka tipa mācību iestādes izveidošanu un nodibināja Augstāko klasi. Par tās vadītāju uzaicināja Tērbatas augstskolas pasniedzēju Ati Kronvaldu.

No 1873. jūlija līdz 1875. februārim, kad pēkšņi mira, Vecpiebalgā darbojās Atis Kronvalds. Augstākās klases vadību pārņēma Kārlis Millers.

19.gs. beigās draudzes skolu arvien vairāk nospieda rusifikācija. 1888./89. mācību gadā vēl 26 stundas nedēļā tika pasniegtas latviešu un 6 krievu valodā, bet jau pēc diviem gadiem viss apgriezās otrādi. No darba atlaida skolotājus, kuri krieviski neprata, svešās valodas lietošana stundās būtiski pazemināja sekmes, no skolu programmām izņēma vācu valodu, ko turpmāk mācīja tikai privāti.

Kopš 1882. gada skolu vadīja direktors Jānis Sliede, dažus gadus vēlāk kolektīvam pievienojās Jēkabs Paulītis, Jānis Ūdris un Milda Kronvalda (Sliede). Šie četri skolotāji prata ne tikai izvest skolu no krīzes, bet arī radīt pēdējo krāšņo Vecpiebalgas draudzes skolas uzplaukumu 19. un 20. gadu simteņu mijā.

1896. gadā beidzot tika salauzta mācītāja Rudolfa Gulekes pretestība un pēc ilgāka pārtraukuma draudzes skolā atkal drīkstēja mācīties meitenes. Skolas bēniņos tika ierīkotas meiteņu guļamistabas, turpat blakus – dzīvoklis skolotājai. Zēnu un meiteņu attiecības stingri reglamentēja – meitenes sēdēja atsevišķi (pēdējos solos), pastaigas notika pa grupām kopā ar skolotājiem, bet sestdienās netika pieļauta kopīga zēnu un meiteņu došanās mājās. Savstarpēja satikšanās vai sarakstīšanās bija stingri aizliegta.

19.gs. beigās audzēkņu skaits bija ap 160 (kopā ar privātskolēniem tuvu pie 200).

Novada vēsturē šis laiks atzīmējams kā ,,zelta paaudzes” laiks, kad skolā mācījās rakstnieki A.Austriņš, A.Bērziņš, A.Bračs, A.Gailīte, K.Skalbe, R.Sotaks, L.Velpa un daudzi citi vēlāk ievērojami latvieši.