Latvijā ir divas Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas – 14.jūnijs un 25.marts, kad latviešu tauta atceras lielākās masveida deportācijas. Sagaidot 25.martu, Izglītojamo pašpārvalde rīkoja genocīda upuru piemiņas dienai veltītu brīdi pie Vecpiebalgas evaņģēliski luteriskās baznīcas.

Masveida deportācijas, kas notika Latvijā, skāra katru tās pagastu, arī Vecpiebalgas pagasts piedzīvoja 2 masveida deportācijas, kas krasi ietekmēja un izmainīja daudzu vecpiebaldzēnu dzīvi. 1940.gadā Vecpiebalgā, tāpat kā visā Latvijā, ,,kulakos’’ ieskaitīja saimniecības, kurām zemes reformas laikā zemes platību samazināja līdz 20-30 ha, un katru zemnieku saimniecību, kas noteiktā daudzumā un laikā nepildīja varas iestāžu uzliktos saimnieciskos uzdevumus.

Padomju okupācijas varas iestādes 1941.gadā izsūtīja 19 vecpiebaldzēnus un 8 veļķēniešus no deviņām lauku saimniecībām: Garbānus no ,,Jaunzemiem”, Bodniekus no ,,Kļaviņām”, Skrābānus no ,,Paulēniem”, Prūšus no ,,Pagastmājas’’, Leitus no ,,Jauntētīšiem’’, Strazdiņus no ,,Tautskolas”, Breikšus no ,,Vētrām”, Šeinfogeli no ,, Grotužiem”. Starp izsūtītajiem bija 7 vīrieši,11 sievietes un 9 bērni. Deportētās personas tika izsūtītas uz 3 nometinājuma vietām: Krasnojarskas novada Kozuļkas rajonu (11 cilvēki), Krasnojarskas novada Biriļusu rajonu (9 cilvēki), Sverdlovskas apgabala Sevurallagu (7 cilvēki). Atbrīvoti tika 13 vecpiebaldzēni (pārsvarā 1956.gadā), bet izsūtījumā miruši 11 deportētie, savukārt par triju vecpiebaldzēnu tālāko likteni ziņu nav.

1949.gada 25.martā saskaņā ar iepriekš izveidotajiem kulaku sarakstiem tika izvesti 66 vecpiebaldzēni no 17 saimniecībām: Branderi no ,,Ķīzēniem”, Iļģeni no ,,Ogres Gropiņiem’’, Smilgas un Resnā no ,,Jaunmietiņiem”, Rundēls un Bērziņi no ,,Kagaiņiem”, Jēriņi no ,,Grinēniem”, Ūdres un Lācgalve no ,,Kriemeļiem”, Oltes no ,,Jaungropiņiem”, Beļajevs no ,,Gropiņiem”, Tobiji no ,,Lejas Kūrēniem”, Šīroni no ,,Alaukstiem”, Stiprie no ,,Celmiem’’, Kamara no ,,Vecpēterēniem”, Garbāne un Sirmbārdis no ,,Jaunzemiem”, Dēķeni un Anins no ,,Čolēniem”, Ābeltiņi no ,,Pēterēniem”, Veidmane no ,,Vecrozēniem’’, Putniņa no ,,Vecventīšiem”, Brakši no ,,Jaunbrakšiem”, Vāveres no ,,Griškām’’. Starp izsūtītajiem bija 21 vīrietis, 21 sieviete un 24 bērni. Izsūtīšana notika no Dzērbenes staciijas, uz kurieni deportētos aizgādāja ar zirgu pajūgiem. Represētās personas tika izsūtītas uz 3 nometinājuma vietām:Tomskas apgabala Molčanovas rajonu (63 cilvēki), Astrahaņas nometni (1 cilvēks), Krasnojarskas novada Dzeržinskas apgabalu (1 cilvēks), Novosibirskas apgabala Mihailovskas rajonu (1 cilvēks). Ceļā uz izsūtījuma vietu deportētie pavadīja aptuveni  mēnesi. 1956.gadā un 1957.gadā tika atbrīvoti 54 izsūtītie,bet 60.gados – 9. Izsūtījumā miruši 2 deportētie, bez vēsts pazudis 1.

Šie ir vieni no baisākajiem notikumiem mūsu tautas vēsturē, un par tiem mēs nedrīkstam un nevaram aizmirst. Tāpēc 2003.gada 14.jūnijā pie Vecpiebalgas evaņģēliski luteriskās baznīcas ar vietējo iedzīvotāju palīdzību represētajiem vecpiebaldzēniem uzstādīja piemiņas akmeni ar krustu. Atklāšanas brīdī piemiņas vietas izveides iniciatore Dace Jurciņa atzina:,,Tā ir piemiņas vieta, kura uzrunās nākamās paaudzes, lai neaizmirst vēsturi. Redzot akmeni pie baznīcas, mūsu mazbērni pajautās, kas toreiz notika.”