Vecpiebalgas vidusskolas vecais korpuss
Vecpiebalgas vidusskolas ēka sastāv no vecā un jaunā korpusa, un laika ritējumā katrs no tiem piedzīvojis lielas un būtiskas pārvērtības.
Skolas vecais korpuss tika uzcelts 1862.gadā kā Vecpiebalgas draudzes skolas jaunā ēka. Visus izdevumus pilnībā sedza draudzes locekļi, un darbu rīkošanā galvenie nopelni pienācās baznīcas priekšniekam Augustam Hāgemeisteram. Ēkas iesvētīšana notika tikai 1864.gada novembra vidū, jo divus gadus tajā noritēja iekšējā apdare. Salīdzinot ar citām tā laika lauku skolām, ēka bija impozanta. Tā bija balti krāsota, ar balkonu, kas balstījās uz kolonnām. Fasādes pusē starp 1.stāvu un 2.stāvu bija piestiprinātas plāksnītes ar to Vecpiebalgas sabiedrisko darbinieku vārdiem, kas veicinājuši skolas celtniecību un attīstību.
Telpu ziņā ēka krietni pārsniedza savu priekšteci, un šis neredzētais plašums deva skolai iespēju strauji attīstīties. Skolā tika atvērta augstākā klase (beidzēji varēja cerēt uz tiesībām iestāties ģimnāzijā), ko no 1873.gada līdz 1875.gadam vadīja Atmodas laikmeta simbols – Kronvaldu Atis. Šeit pastāvīgi notika vietēja rakstura skolotāju sapulces un vairākas Cēsu apriņķa skolotāju sapulces, un Kronvaldu Atis 1874.gadā Vecpiebalgā vadīja pirmos skolotāju kursus. 19.gadsimta otrajā pusē Vecpiebalgas draudzes skola piedzīvoja uzplaukumu un kļuva arī par nozīmīgu kultūras centru plašā apkaimē. 1869.gada 26.martā te tika dibināta Vecpiebalgas Dziedāšanas un lasīšanas biedrība (vēlākā Labdarības biedrība). Te regulāri notika kora mēģinājumi, sapulces, tējas vakari un teātra izrādes, kas turpinājās līdz Labdarības biedrības nama (tagad – kultūras nams) uzcelšanai 1887.gadā.
1905.gada 3.decembrī vietējie revolucionāri no skolas ēkas, kas tolaik atradās pašā lielceļa malā, uzbruka muižnieku grupai, kura zaldātu pavadībā devās uz Cēsīm. Pēc vairāku stundu apšaudes skolas logos visas rūtis bija izšautas, telpās stipra pulvera smaka, grīdas pārklātas ar biezu putekļu kārtu, podiņu krāsnīs, sienās un durvīs caurums pie cauruma, bet ēkas sienām apmetums gabaliem nodauzīts nost. Vēstures avotos šī sadursme tiek saukta par Vecpiebalgas kauju. Šī notikuma dēļ 1906.gada 6.janvārī Vecpiebalgā ieradās soda ekspedīcija grāfa Grabes vadībā un skolas ēku uzspridzināja. Pēc spridzināšanas puse no lielās un skaistās skolas ēkas un tās inventārs gulēja drupās. Turpmāk Vecpiebalgas draudzes skolas mācības notika Labdarības biedrības namā, bet no 1920.gada skola kā Vecpiebalgas II pakāpes pamatskola darbojās Vecpiebalgas pilī Inešos.
1931.gadā tika pieņemts lēmums atjaunot sagrauto draudzes skolas ēku. Tika novāktas drupas un sākās celtniecība, bet naudas trūkuma dēļ darbi drīz apstājās. Ēkas atjaunošana atsākās tikai 1935.gadā. Sākotnēji bija paredzēts tajā izvietot divgadīgu arodskolu 40 meitenēm, tomēr 1940.gada rudenī skola tika atvērta kā nepilnā (septiņu klašu) vidusskola. Skolas atklāšanas svinībās piedalījās arī dzejnieks Kārlis Skalbe.
Pēckara gados skolēnu skaitam pieaugot, 1951.gadā tika uzņemtas vidusskolas klases. 1958.gada vasarā ēkas 3.stāvā tika demontētas divas kapitāli būvētās akmens sienas, lai paplašinātu skolas zāli, bet 1960.gada vasarā tika atjaunota visa skolas elektrosistēma. Vēlākajos gados skolai vairākkārt tika mainīts nosaukums un pati ēka tika paplašināta atbilstoši jauno laiku vajadzībām un prasībām, kā rezultātā pakāpeniski tapa skolas jaunais korpuss.
