Pelēkas debesis jau 365 dienas

24.februārī apritēja kara gadskārta. Jau gadu ukraiņi cīnās par to, kas pieder viņiem – tautas brīvību un savu zemi. Gadu mēs noraugāmies blakus notiekošajā ellē. Esam apzinājuši miera augsto cenu – cik neapsolīta ir rītdiena, cik vērtīgi ir pamosties veselam savās mājās kopā ar ģimeni drošībā, bez vajadzības bēgt… Tāpat esam pierādījuši savu vienotību un atbalstu, turpinām un turpināsim to darīt. Arī 24.februāra rītā Vecpiebalgas kultūras nama vadītājas Zigrīdas Ruicēnas rosināti pulcējāmies pie gaismas sienas, lai ar klusuma brīdi un sveču liesmām pieminētu kritušos varoņus.

Piebalgas muzeja apvienības “Orisāre” pārstāves Līva Grudule un Ilona Muižniece atklāja piemiņas brīdi ar runu, kurā tika uzsvērta mūsu privilēģija būt kopā zem mierīgām debesīm. Nolasīja spēcīgos Kārļa Skalbes vārdus, kas pēc gadsimta par nožēlu rezonējas ar notiekošo patlaban: “Viss ir atļauts, un viņu prāts ar visiem zinātnes un tehnikas ieročiem, kā krietns bende apbruņots ar savām cilpām un āķiem, ir gatavs uz visu.”) Pēc klusuma brīža skolēni dziedāja “Gaismu saucam” ar cerību kaut kripatiņu gaismas nosūtīt cīnītājiem. Muzeju apvienības vadītāja Līva Grudule izstāstīja mums par aizkustinošu vēstuli, ko saņēmusi no ukraiņu karavīra, kurš, neraugoties uz briesmīgo situāciju un tuva biedra zaudējumu, caur Facebook ziņu ar viņas starpniecību pateicās visai Latvijai par sniegto atbalstu. Varam būt gandarīti par mūsu palīdzības novērtēšanu. Piemiņas brīdi noslēdzām ar sveču nolikšanu gaismas sienā.

Sūtīsim savu gaismu un lūgšanas Ukrainai, kā arī neaizmirsīsim turpināt sniegt atbalstu! Gada nogrieznī kara briesmu draudīgā elpa pakausī šķiet teju ierasta, taču pie nežēlīguma un nāves pierast nedrīkst! Lai drīz zilajās debesīs, saules apspīdēti, Ukrainā plīvo vien Ukrainas karogi!