Vecpiebalgas vidusskolas salidojumu stāsts

Seši salidojumi ir kļuvuši par skaistām lappusēm Vecpiebalgas vidusskolas vēsturē. Katrā no tiem ir bijuši īpaši notikumi, taču pāri visam paliek nemainīga vērtība – iespēja atkal būt kopā.

Pirmais Vecpiebalgas vidusskolas salidojums notika 1980. gada 13. septembrī par godu vidusskolas jubilejai un Vecpiebalgas kaujas 75 gadu atcerei. Salidojumā piedalījās visu Vecpiebalgas vidusskolas 25 gadu absolventi. Sporta zālē bija iekārtota izstāde par skolas vēsturi, ļaujot salidojuma dalībniekiem atskatīties uz skolas gaitām un tās nozīmīgākajiem notikumiem. Svētku ietvaros notika Atmiņu stunda, gājiens pa Vecpiebalgas revolucionāru piemiņas vietām un svinīgais akts Vecpiebalgas kultūras namā. Neizpalika arī kopīga fotografēšanās un atpūtas vakars.

Otrais Vecpiebalgas vidusskolas salidojums darbiniekus un absolventus aicināja kopā pēc desmit gadiem – 1990. gada 25. augustā. Svētki sākās ar svinīgo līniju skolas pagalmā, kam sekoja gājiens pa Vecpiebalgas ciema teritoriju uz kultūras namu, kur notika svinīga kopīgā tikšanās. Īpašs notikums šajā salidojumā bija vēsturiskā draudzes skolas karoga atklāšana. Karogs tika apstiprināts 1877. gadā, un tā krāsu simbolisko nozīmi atklājis Matīss Kaudzīte dzejolī „Draudzes skolai”: baltā – gods un tikums, zaļā – darbaspēks, sarkanā – tēvzemes mīlestība.

1996. gada 15. jūnijā notika Vecpiebalgas skolas pastāvēšanas 300 gadu jubilejas svinības. Tajās tika prezentēts novadnieka Jāņa Poļa pētījums „Vecpiebalgas skola 1696 – 1996”. Šo salidojumu īpašu padarīja arī arhitektes Ausmas Skujiņas projektētā Saules pulksteņa atklāšana – paliekošs simbols skolas vēsturei.

Jaunā gadu tūkstoša sākumā, 2000. gada 10. jūnijā, Vecpiebalgas vidusskola atkal pulcēja kopā savus absolventus. Šajā dienā svinīgums mijās ar sirsnīgām sarunām un kopā būšanas prieku. Salidojuma programmā bija aizlūgums Vecpiebalgas baznīcā, Atmiņu stunda klasēs, salūts, skolas ugunskurs un balle.

2010. gada 21. augustā Vecpiebalgas vidusskolas salidojums lietus dēļ sākās ar koncertu Vecpiebalgas kultūras namā, bet pēc tam absolventi devās uz skolu – uz Atmiņu stundu savās klasēs. Salidojuma laikā tika atklāta jaunizveidotā skolas vēstures ekspozīcija.

2016. gada 27. augustā notika sestais Vecpiebalgas vidusskolas salidojums „Izglītībai Vecpiebalgā – 320”. Salidojuma dalībnieki pulcējās uz svētbrīdi Vecpiebalgas baznīcā, pēc kura devās gājienā pa Vecpiebalgu. Īpašu svētku noskaņu radīja koncerts skolas pagalmā un kopīgā skolas simbola – ozola – veidošana.

Un nu ir pienācis laiks nākamajai satikšanās reizei!

Mīļi gaidīsim skolas darbiniekus un absolventus 2026. gada 22. augustā Vecpiebalgas vidusskolas septītajā salidojumā „Toreiz un tagad”!

Skolas nosaukums ir tās vēstures liecinieks

Skolas nosaukums nav tikai ieraksts dokumentos. Tas glabā atmiņas par dažādiem laikiem, pārmaiņām un cilvēkiem, kuri savu dzīvi saistījuši ar Vecpiebalgas skolu. Vairāk nekā trīs gadsimtu laikā skolas nosaukums ir mainījies vairākkārt, taču nemainīga palikusi tās būtība – būt vietai, kur aug zināšanas, personības un kopības gars.

Vecpiebalgas skolas stāsts sākās ar Vecpiebalgas draudzes skolu, kas pastāvējusi vismaz no 1690. gada. Viens no spožākajiem tās vēstures posmiem bija laiks no 1823. gada līdz 1887. gadam, kad skolu 64 gadus vadīja leģendārais skolas tēvs Andžs Rātminders. Viņa vadībā draudzes skola piedzīvoja uzplaukumu un kļuva par nozīmīgu izglītības un kultūras centru plašā apkārtnē. Šajā laikā tika ielikti pamati tām vērtībām, kas Vecpiebalgas skolai raksturīgas vēl šodien.

1919. gada rudenī skola šķīrās no sava vēsturiskā nosaukuma un kļuva par Vecpiebalgas II pakāpes pamatskolu. Tas bija pārmaiņu laiks – mācības notika daļēji sagrautajā draudzes skolas ēkā un Labdarības biedrības namā, bet no 1920.gada rudens – Vecpiebalgas muižas pilī Inešos. Taču vēlme mācīties un mācīt bija stiprāka par grūtībām. 

Pēc draudzes skolas ēkas atjaunošanas 1940. gadā skola atsāka darbu kā Vecpiebalgas septiņgadīgā skola, bet īsu brīdi (1944 – 1946) tai bija dots cits nosaukums – Vecpiebalgas pagasta tautskola. Tie bija nemierīgi gadi, kuros bieži mainījās izglītības iestādes vadītāji, tomēr skolas dzīve turpinājās.

Jauns attīstības posms sākās 1951. gadā, kad tika atvērtas vidusskolas klases un skola ieguva nosaukumu Vecpiebalgas 1905. gada vidusskola. Direktoru Lidijas Rāviņas, Vernera Rudzīša, Gunāra Jansona un Jāņa Neimaņa vadībā skola auga un pilnveidojās, kļūstot arvien sakoptāka un stiprāka.

Īpašs skolas uzplaukums saistās ar direktores Marijas Supes darba gadiem. Viņas vadībā Vecpiebalgas 1905. gada vidusskola kļuva par ievērojamāko lauku vidusskolu Cēsu rajonā. Augstie mācību sasniegumi un aktīvā sabiedriskā dzīve deva skolai tiesības no 1996. gada saukties par Vecpiebalgas lauku reģionālo ģimnāziju.

Mainoties laikam un samazinoties skolēnu skaitam, 2004. gadā skola atgriezās pie nosaukuma Vecpiebalgas vidusskola. 

Arī šodien vēsture turpinās. Domājot par skolas nosaukumu pēc reorganizācijas, tika uzklausīti skolēni, darbinieki, vecāki un vietējā kopiena. Tika apsvērta arī iespēja skolas nosaukumā iemūžināt kādu no izcilajiem Vecpiebalgas novadniekiem, taču aptaujā visvairāk balsu saņēma nosaukums Vecpiebalgas pamatskola. Ar šādu nosaukumu skola savu darbu turpinās no 2026. gada 1. septembra. 

Skolas nosaukumi ir vairāk nekā tikai ieraksts dokumentos – tie glabā katra laikmeta stāstu un atgādina par ceļu, ko skola nogājusi vairāk nekā 330 gadu garumā. Nosaukumi mainās, bet piederība Vecpiebalgas skolai paliek uz mūžu.

Izglītības iestādei neraksturīgas telpas Vecpiebalgas vidusskolā

Dažādos laikos Vecpiebalgas vidusskolā ir atradušās izglītības iestādei neraksturīgas telpas, kas papildinājušas skolas ikdienu un kalpojušas skolēnu un darbinieku vajadzībām.

No 1998. gada vairākus gadus jaunā korpusa 2. stāva gaiteņa galā darbojās kafejnīca, kuras īpašnieki bija Čačku ģimene. Tajā varēja ieturēt pusdienas, un skolēnu vidū īpaši iecienīti bija pelmeņi un frī kartupeļi. Kafejnīcā varēja iegādāties arī kafiju un saldumus. Tās darbības laikā tika izremontēta sporta zāles gala kāpņu telpa. Kafejnīcu slēdza pēc tam, kad 2007. gadā kafejnīca tika atvērta skolas ēdamzālē.

Pēc skolas centrālās ieejas kapitālās pārbūves, kas tika īstenota Pasaules Bankas projekta ietvaros, pie skolēnu ģērbtuves tika atvērts kancelejas preču kiosks. Sākotnēji tas darbojās kā grāmatnīcas „Sprīdītis” filiāle, bet vēlāk – kā Dzeņu ģimenes uzņēmums. Atverot veikalu „Nodus”, kurā bija pieejams plašs kancelejas preču klāsts, skolas kioska apgrozījums ievērojami samazinājās, un tas tika slēgts.

Kad 2009. gadā jaunajam korpusam tika izbūvēts 3. stāvs, tajā ierīkoja arī kapelu. Tolaik sākumskolas skolēniem bija iespēja izvēlēties starp sociālo zinību un kristīgās mācības apguvi. Kapelā notika kristīgās mācības stundas, bet drīz vien šo mācību priekšmetu izņēma no mācību programmas, jo saruka skolēnu skaits, kas to izvēlējās. 

Pēc skolas pārbūves 2026. gadā ēka ir ieguvusi liftu, kas nodrošina pieejamību starp visiem trim korpusiem un to stāviem. Vienlaikus tika izbūvēti arī balkoni – 2. stāvā pie skolas bibliotēkas, bet 3. stāvā pie vizuālās mākslas kabineta.

Skolas muzejs

Muzejs, mainoties līdzi laikam, skolā pastāvējis visos gadsimtos. 

Ziņas par muzeja pastāvēšanu Vecpiebalgas draudzes skolā ir ļoti skopas – avotos, kas vēsta par Vecpiebalgas draudzes skolas uzspridzināšanu 1906.gada 6.janvārī, piemēram, Jāņa Poļa pētījumā “Vecpiebalgas skola 1696 – 1996”, vien norādīts: “.. viss inventārs, arī ērģeles, bibliotēka un muzejs ar vairāk kā 800 priekšmetiem gāja bojā.”
Novada vēsture skolā cītīgi tika pētīta 20.gadsimtā. 1956.gadā mācību pārzinis Gunārs Berklāvs (1951. – 1958.) sagatavoja plašu referātu par novada vēsturi, un 1957.gadā viņš kopā ar vēstures skolotāju Valeriju Gusarovu (1956. – 1960.) ierīkoja vēstures kabinetu, kurā bija plaša novada vēstures ekspozīcija. Lielāko daļu no uzskates materiāliem pedagogu vadībā veidoja skolēni, un vasarās šos materiālus nāca aplūkot ekskursanti.

1961.gadā par skolas direktoru sāka strādāt Verners Rudzītis, un novada pagātnes izpētē viņš iesaistīja visu skolas kolektīvu. Atbilstoši laikmeta un pastāvošās varas prasībām  uzmanība tika pievērsta revolucionāro cīnītāju un Otrā pasaules kara tēmai, un materiāli tika vākti plašā apkārtnē. Tika rīkoti atceres vakari, tikšanās ar revolūcijas un kara dalībniekiem, mītiņi un gājieni uz piemiņas vietām. 1969.gada 17.jūnijā Cēsu rajona novadpētnieku salidojumā tika atklāts revolucionāro cīnītāju muzejs, kas tika izvietots Vecpiebalgas Tautas namā, bet Vecpiebalgas Jaunajos kapos – memoriālā plāksne Krievijā kritušajiem piebaldzēniem. Savukārt skolas telpās tapa ekspozīcija par kara gaitām (1941. – 1944.gads). Abās ekspozīcijās kā gidi darbojās skolēni.

20.gadsimta 70.gadu beigās, kad skolas vadītāja amatā stājās Jānis Neimanis, skolas sadarbība ar kara veterāniem turpinājās. Tika organizētas vairākas tikšanās ar 5.Daugavpils tanku pulka veterāniem, un 1976.gada 10.septembrī skolā tika atklāta 5.Daugavpils tanku pulkam veltīta ekspozīcija, kas vēlāk ieguva Tautas muzeja nosaukumu. 1986.gadā šajā muzejā bija vairāk nekā 1100 eksponātu, un galvenie nopelni šeit bija skolotājai Margaritai Stradiņai.  Novadniekiem veltīto ekspozīciju no 1968.gada pilnveidoja ģeogrāfijas skolotāja Mirdza Zommere.

1991.gadā vēstures skolotājas Dainas Jansones vadībā tika izveidota jauna vēstures ekspozīcija “Novada ievērojamie cilvēki”. Sadarbībā ar latviešu valodas skolotājām Ernu Krišjāni un Guntu Rižu tika organizēti plaši atceres pasākumi, piemēram, grāmatizdevējam Jānim Rozem, dzejniekam Andrejam Pumpuram, skolotājai un dzejniecei Adīnai Ķirškalnei, Inešu pagasta “Naurēnos” atklāts piemineklis Stērstu dzimtai.

2010.gada 21.augustā Vecpiebalgas vidusskolas salidojuma laikā tika atklāta jaunizveidotā skolas vēstures ekspozīcija, kas tapa, pateicoties skolas direktorei Marijai Supei un vēstures skolotājai Dainai Jansonei. Ekspozīcija sniedz priekšstatu par skolas vēsturi un tās attīstību, par skolēnu sasniegumiem un absolventu gaitām. 2018.gadā skolas vēstures ekspozīcija tika papildināta ar jauniem stendiem.

Pēc skolas pārbūves 2025./2026.gadā skolas muzejs radis jaunas telpas – 2026.gada 22.augustā skolas absolventus tas gaidīs vecā korpusa (C korpusa) 3.stāvā.

Vecpiebalgas vidusskolas jaunais korpuss

Skolas jaunais korpuss tapis divos piegājienos un vairākkārt ticis arī kapitāli pārbūvēts. 

Jaunajam korpusam pamati tika ielikti jau direktora Vernera Rudzīša laikā (1961. – 1969.), bet celtnieku kļūdas dēļ darbus nācās pārtraukt. Darbi tika atsākti tikai 1972.gadā. Jaunais korpuss tika pabeigts direktora Gunāra Jansona laikā 1975.gadā, un līdz ar jauno piebūvi skola ieguva 6 mācību kabinetus.  Lielu ieguldījumu sabiedriskā kārtā veica skolēni un viņu vecāki, skolotāji un tehniskie darbinieki. Pēc 10 gadiem jaunais korpuss tika paplašināts – 1985.gadā ekspluatācijā tika nodota ilgi gaidītā sporta zāle ar inventāra noliktavu, divām ģērbtuvēm un 3 nelieliem kabinetiem (metodiskais kabinets sporta skolotājiem un kabinets medicīnas māsai). 

2001.gadā Pasaules bankas projekta ietvaros skolai tika nomainīts jumts, logi un durvis, kā arī tika sakārtota skolas apkures sistēma un apgaismojums. Savukārt 2009.gadā tika modernizēti dabaszinību kabineti (bioloģija, fizika, ķīmija), atjaunota sporta zāle un izbūvēts jaunā korpusa 3.stāvs, kurā tika ierīkota datorklase, bibliotēka un skolas muzejs. 2014.gadā tika nosiltinātas vairākas skolas ēkas, to skaitā arī sporta zāle.

2022.gadā projekta “Vecpiebalgas vidusskolas infrastruktūras uzlabošana un materiāli tehniskās bāzes pilnveidošana” ietvaros tika veikts jaunā korpusa 1.stāva kapitālremonts. Pēc remonta 1.stāvā tika iekārtots sākumskolas bloks (1. – 3.klase) un kabineti atbalsta personālam: logopēdam un pedagoga palīgiem. Savukārt sporta zāles galā skolēniem tika izveidota trešā ģērbtuve, bet sporta skolotājiem, apvienojot 3 nelielos kabinetus, izveidots mūsdienīgs metodiskais kabinets ar atsevišķu sanitāro mezglu.

No 2025.gada jūnija līdz 2026.gada jūlijam  projekta “Eiropas Savienības Atveseļošanas un noturības mehānisma plāna 3.1.1.5.i investīcijas “Izglītības iestāžu infrastruktūras pilnveide aprīkošana” tika veikta skolas pārbūve. Šī projekta ietvaros tika pārbūvēts jaunā korpusa 3.stāvs, izveidojot tajā 4 mācību klases. Pilnībā tika demontēta jaunā korpusa pāreja, un tās vietā uzbūvēts jauns korpuss, kura 1.stāvā izveidots plašs foajē ar sanitārajām telpām, 2.stāvā – skolas bibliotēka, 3.stāvā – vizuālās mākslas kabinets. Arī vecajā korpusā pārbūves rezultātā tika izremontētas atsevišķas telpas. Apvienojot vairākas telpas, 1.stāvā un 2.stāvā izveidots dizaina un tehnoloģiju kabinets, savukārt 3.stāvā – konferenču klase. Pārbūves rezultātā beidzot sakārtots arī virtuves bloks – tas ieguvis vairākas jaunas telpas un atsevišķu ieeju. 

Līdz ar jauno mācību gadu skolas ikdienā ienāks jauni nosaukumi: A korpuss (proti, jaunais korpuss), B korpuss (pārejas vietā uzbūvētā piebūve) un C korpuss  (tas ir, vecais korpuss). 

Vecpiebalgas vidusskolas vecais korpuss

Vecpiebalgas vidusskolas ēka sastāv no vecā un jaunā korpusa, un laika ritējumā katrs no tiem piedzīvojis lielas un būtiskas pārvērtības.

Skolas vecais korpuss tika uzcelts 1862.gadā kā Vecpiebalgas draudzes skolas jaunā ēka. Visus izdevumus pilnībā sedza draudzes locekļi, un darbu rīkošanā galvenie nopelni pienācās baznīcas priekšniekam Augustam Hāgemeisteram. Ēkas iesvētīšana notika tikai 1864.gada novembra vidū, jo divus gadus tajā noritēja iekšējā apdare. Salīdzinot ar citām tā laika lauku skolām, ēka bija impozanta. Tā bija balti krāsota, ar balkonu, kas balstījās uz kolonnām. Fasādes pusē starp 1.stāvu un 2.stāvu bija piestiprinātas plāksnītes ar to Vecpiebalgas sabiedrisko darbinieku vārdiem, kas veicinājuši skolas celtniecību un attīstību.

Telpu ziņā ēka krietni pārsniedza savu priekšteci, un šis neredzētais plašums deva skolai iespēju strauji attīstīties. Skolā tika atvērta augstākā klase (beidzēji varēja cerēt uz tiesībām iestāties ģimnāzijā), ko no 1873.gada līdz 1875.gadam vadīja Atmodas laikmeta simbols – Kronvaldu Atis. Šeit pastāvīgi notika vietēja rakstura skolotāju sapulces un vairākas Cēsu apriņķa skolotāju sapulces, un Kronvaldu Atis 1874.gadā Vecpiebalgā vadīja pirmos skolotāju kursus. 19.gadsimta otrajā pusē Vecpiebalgas draudzes skola piedzīvoja uzplaukumu un kļuva arī par nozīmīgu kultūras centru plašā apkaimē. 1869.gada 26.martā te tika dibināta Vecpiebalgas Dziedāšanas un lasīšanas biedrība (vēlākā Labdarības biedrība). Te regulāri notika kora mēģinājumi, sapulces, tējas vakari un teātra izrādes, kas turpinājās līdz Labdarības biedrības nama (tagad – kultūras nams) uzcelšanai 1887.gadā. 

1905.gada 3.decembrī vietējie revolucionāri no skolas ēkas, kas tolaik atradās pašā lielceļa malā, uzbruka muižnieku grupai, kura zaldātu pavadībā devās uz Cēsīm. Pēc vairāku stundu apšaudes skolas logos visas rūtis bija izšautas, telpās stipra pulvera smaka, grīdas pārklātas ar biezu putekļu kārtu, podiņu krāsnīs, sienās un durvīs caurums pie cauruma, bet ēkas sienām apmetums gabaliem nodauzīts nost. Vēstures avotos šī sadursme tiek saukta par Vecpiebalgas kauju. Šī notikuma dēļ 1906.gada 6.janvārī Vecpiebalgā ieradās soda ekspedīcija grāfa Grabes vadībā un skolas ēku uzspridzināja. Pēc spridzināšanas puse no lielās un skaistās skolas ēkas un tās inventārs gulēja drupās. Turpmāk Vecpiebalgas draudzes skolas mācības notika Labdarības biedrības namā, bet no 1920.gada skola kā Vecpiebalgas II pakāpes pamatskola darbojās Vecpiebalgas pilī Inešos.

1931.gadā tika pieņemts lēmums atjaunot sagrauto draudzes skolas ēku. Tika novāktas drupas un sākās celtniecība, bet naudas trūkuma dēļ darbi drīz apstājās. Ēkas atjaunošana atsākās tikai 1935.gadā.  Sākotnēji bija paredzēts tajā izvietot divgadīgu arodskolu  40 meitenēm, tomēr 1940.gada rudenī skola tika atvērta kā nepilnā (septiņu klašu) vidusskola. Skolas atklāšanas svinībās piedalījās arī dzejnieks Kārlis Skalbe.

Pēckara gados skolēnu skaitam pieaugot, 1951.gadā tika uzņemtas vidusskolas klases. 1958.gada vasarā ēkas 3.stāvā tika demontētas divas kapitāli būvētās akmens sienas, lai paplašinātu skolas zāli, bet 1960.gada vasarā tika atjaunota visa skolas elektrosistēma. Vēlākajos gados skolai vairākkārt tika mainīts nosaukums un pati ēka tika paplašināta atbilstoši jauno laiku vajadzībām un prasībām, kā rezultātā pakāpeniski tapa skolas jaunais korpuss.

Sarkanā skoliņa

Blakus Vecpiebalgas vidusskolai atrodas sarkana ķieģeļu ēka, kas skolas darbinieku un absolventu sarunvalodā mīļi tiek dēvēta par mazo skoliņu un sarkano skoliņu. 

Šo ēku kā dzīvojamo māju “Barackās” uzbūvēja skolas absolventa Anda Dzeņa vecaistēvs Jānis Dzenis. Lai pasargātu savu ģimeni no padomju varas represijām, viņš no šīs mājas atteicās un nodeva to skolas rīcībā.  Ēka no Barackām tika pārvesta un novietota skolas tuvumā. 1951.gadā šīs ēkas vienā galā tika iekārtoti 2 dzīvokļi skolotājiem, pārējās telpās – internāts skolēniem. 

1986.gadā, kad ekspluatācijā tika nodots jaunais skolas internāts, bijušajā internāta ēkā tika ierīkotas mācību telpas 1. – 6.klasei. 1988.gadā ēku apmūrēja ar ķieģeļiem, un domājams, ka tieši šajā laikā ēka ieguva savus nosaukumus: mazā skoliņa un sarkanā skoliņa.

20.gadsimta 90.gados, pieaugot skolēnu skaitam, 1. – 3.klasi pārvietoja uz bērnudārza ēku, bet sarkanajā skoliņā mācības turpināja 4. – 6.klašu skolēni. Savukārt 2012.gadā, skolēnu skaitam sarūkot, bet pieaugot pirmsskolas izglītības programmas audzēkņu skaitam, sākumskolas klases pārcēlās atpakaļ uz sarkano skoliņu.

2018./2019.mācību gadā visa sākumskola (1. – 6.klase) pārcēlās uz lielās skolas ēku. No tā laika sarkanā skoliņa tiek izmantota saimnieciskām vajadzībām, jo ēkas tehniskais stāvoklis neļauj to izmantot mācību un audzināšanas procesam. 2025./2026.mācību gadā, noritot skolas pārbūves darbiem, sarkanajā skoliņā mājvietu rada skolas bibliotēka.

Vecpiebalgas bērnudārzs

2025.gada decembrī savu 40.dzimšanas dienu nosvinēja “Mazputniņš”. Vecpiebalgā bērnudārzs sāka darboties tikai 1985.gada decembrī, un līdz tam mazie vecpiebaldzēni apmeklēja diennakts bērnudārzu Ozolos un Zaubē.

Vecpiebalgas bērnudārzu uzcēla kolhozs “Alauksts” (vadītājs – Andrejs Jurciņš), un ēku projektēja Ausma Skujiņa, kas no 1983.gada līdz 1990.gadam strādāja šajā kolhozā par arhitekti. Tas bija diennakts bērnudārzs, un tā pirmā vadītāja bija Valda Bērziņa, bet pirmās audzinātājas: Inese Kuzmane, Ilze Vilde, Anita Pizāne un Raimonda Kazāka. Sākumā bērnudārzā tika atvērtas divas grupas, bet pēc pāris mēnešiem atvēra vēl trešo.

1990.gadā bērnudārzu pievienoja Vecpiebalgas vidusskolai. Tā kā skolā pieauga skolēnu skaits, bērnudārza ēkā ierīkoja sākumskolas klases. 1. – 3.klašu skolēni šeit mācījās līdz 2012.gadam, kad klases tika pārvietotas atpakaļ uz mazo skoliņu, jo bija krietni sarucis skolēnu skaits un atbrīvojušās telpas.

2018.gadā skolu tīkla sakārtošanas rezultātā Inešu pamatskolu, ieskaitot pirmsskolas izglītības programmas grupu “Zīlītes”, pievienoja Vecpiebalgas vidusskolai. 2018./2019.mācību gadā “Zīlītes” vēl darbojās Inešu pagasta “Upmalās”, bet 2019.gada vasarā grupa tika pārvietota uz Vecpiebalgu.

Bērnudārza ēkā bez pirmsskolas darbojušās arī dažādas pagasta iestādes. Kad bērnudārzā likvidēja virtuves bloku, tā telpās 2006.gadā tika izveidota trenažieru zāle. 2013.gadā trenažieri tika pārvesti uz Inešu jauniešu un sporta centru un bijušajā virtuves blokā tika iekārtota sporta zāle pirmsskolas audzēkņiem. Līdz 2025.gada maijam ēkā darbojās arī Vecpiebalgas pagasta bibliotēka, kas jauno mājvietu rada Vecpiebalgas apvienības pārvaldes ēkā. No 2026./2027.mācību gada šeit sāks darboties smilšu terapijas speciālists.

Interesanti, ka Vecpiebalgas bērnudārzam laika gaitā mainījies nosaukums – sākotnējo nosaukumu “Sprigulītis” 2002.gadā nomainīja “Mazputniņš”.

Bērnudārza kolektīvs aktīvi iesaistās vietējās kopienas dzīvē un metodiķes Agitas Šulcas vadībā ļoti mērķtiecīgi strādā pie apkārtnes labiekārtošanas un materiāltehniskās bāzes pilnveidošanas, veiksmīgi piedaloties dažāda mēroga projektu konkursos. Tā tapusi, piemēram, sporta taka, āra klase un skatuvīte.

Skolas kopmītnes

Kopmītnes jeb internāts ir jaunākā no skolas ēkām, kas savā salīdzinoši īsajā mūžā jau piedzīvojusi daudz pārmaiņu.

Draudzes skolas pirmsākumos telpa, kur notika mācības, skolas bērniem kalpoja arī kā ēdamā istaba un guļamistaba. Tikai 1864.gadā jaunuzceltās draudzes skolas ēkā (Vecpiebalgas vidusskolas vecais korpuss) šīm vajadzībām tika atvēlētas atsevišķas telpas – skolēnu guļamistabas un ēdamistabas atradās pagrabstāvā. Bērnu pārtikas lādītēm bija atsevišķa klētiņa, pie kuras tika uzcelta pat slimnieku istaba. Tāpat saprātīgi tika ierīkota mazgāšanās. Skolēniem, kuri bija ieradušies no tālienes, pastāvēja kopēdināšana – no bērnu vecāku savestiem produktiem skolas apkalpotāja sieva izgatavoja siltas pusdienas un katru rītu skolas kalps sagādāja novārītu karstu ūdeni tējai. Arī pēc sagrautās skolas ēkas atjaunošanas 1940.gadā skolēnu guļamtelpas bija izvietotas velvētajā pagrabstāvā, kur vienīgais apgaismošanas līdzeklis toreiz bija tauku svece ar flaneļa degli.

Tā kā Vecpiebalgas skolā arvien vēl palielinājās skolēnu skaits un 1951.gadā tika atvērtas vidusskolas klases, visās iespējamās vietās, arī pagrabstāvā, nācās iekārtot klašu telpas. Tad internāts tika ierīkots ēkā, kas tika pārvesta no kādas saimniecības un novietota netālu no skolas. 19.gs. II pusē vecā internāta ēka tika pārbūvēta un iekārtotas jaunas telpas “Smeiļos”. Internātam un skolotāju dzīvokļiem tika īrētas istabas arī “Ceriņos”. 1960.gada vasarā skola lietošanā ieguva arī “Kūrēnu” un ”Jaunviesturu” mājas (interesants fakts – līdzšinējo iedzīvotāju pretestības dēļ šīs lietas tika izskatītas pat Augstākajā tiesā, bet abos gadījumos lēmums bija labvēlīgs skolai). Vēlāk “Ceriņos” tika izbūvēts 2.stāvs, kapitāli tika pārbūvēta skolotāju māja “Smeiļos” un turpat, bijušajā ratnīcā, ierīkotas jaunas internāta telpas. 

Tā kā internāta istabiņas bija šauras un nebija nodrošināti nepieciešamie sanitārie apstākļi, skolas direktorei Marijai Supei izdevās vienoties ar kolhoza “Alauksts” vadītāju Andreju Jurciņu par skolas kopmītņu celšanu. Projektu izstrādāja arhitekte Ausma Skujiņa, bet celtniecības darbus vadīja inženieris Aigars Bauers. Skolas kopmītnes uzcēla ļoti īsā laikā – 1985.gada novembrī darbi tika sākti, bet jau 1986.gada 1.septembrī notika kopmītņu atklāšana, kad Andrejs Jurciņš kopmītņu atslēgas svinīgi pasniedza skolas direktorei.

Skolas kopmītnēm ir 3 stāvi, un tās bija paredzētas 110 audzēkņiem. Sākotnēji labā spārna 1.stāvā tika ierīkoti darbmācību kabineti meitenēm un zēniem, ķīmijas klase un laboratorija, kreisā spārna 1.stāvā – atradās dušas un saimnieciskās telpas. 2. – 3.stāvā pa blokiem bija iekārtotas istabiņas. Katrā blokā 2 istabiņas, kopēja neliela priekštelpa un sanitārais mezgls. Skolēniem bija pieejama arī koplietojama virtuve, atpūtas telpa un mācību telpa. 

Skolēnu un klašu skaitam sarūkot, kopmītņu labā spārna telpas pakāpeniski tika atvēlētas uzņēmējiem un pašvaldības vajadzībām. Šeit pastāvīgo mājvietu radis jauniešu iniciatīvas centrs “Balgas strops”, pagasta audēju kopa “Vēverīšas” un frizētava. Savukārt kreisais spārns saglabājis sākotnējās funkcijas. Pakāpeniski istabiņās tiek veikts kapitālremonts – šobrīd izremontēti jau 3 bloki. 

Pēc Inešu pamatskolas pievienošanas 2018.gadā kopmītnēs tika ierīkotas profesionālās ievirzes izglītības programmas “Vizuāli plastiskā māksla” nodarbību telpas. Pēc skolas pārbūves ar 2026./2027.mācību gadu tās aizņems bēniņu stāvu (izstāžu zāle) un 3. stāvu. Savukārt 1.stāva visas telpas tiks nodotas “Balgas stropa” vajadzībām.

Draudzes skola

Blakus Vecpiebalgas vidusskolai atrodas vecā draudzes skolas ēka. Tā ir pēc skaita ceturtā Vecpiebalgas draudzes skolas ēka un vienīgā, kas saglabājusies līdz mūsdienām.

Vecā draudzes skolas ēka tika uzcelta 1831.gadā uz skolotāja Andža Rātmindera zemes. Vienā ēkas galā atradās Andža Rātmindera dzīvoklis, otrā – mācību telpa, kas reizē kalpoja arī kā ēdamā un guļamā istaba. Pa vidu bija izbūvēts kambarītis, kurā dzīvoja skolotāja palīgs. Draudzes skola bija paredzēta 22 skolniekiem.

1857.gadā draudzes skolā mācījās jau 33 skolēni, viņu vidū arī dažas meitenes (Andža Rātmindera meitas un M.Hirša). 1859.gadā skolā tika dibināta Jēkaba Pilsātnieka vācu valodas privātklase, kas plašā apkaimē bija pirmā “vācu” klase.  Papildus ierastajai programmai skolā  tika mācīta arī ģeogrāfija, vēsture un zīmēšana, kas būtiski ietekmēja zēnu iespējas mācīties tālāk. Tas sekmēja skolēnu pieplūdumu, bet skola visus mācīties gribētājus nevarēja uzņemt. Tā kā telpu šaurība kļuva par galveno kavēkli skolas attīstībā, 1862.gadā tika uzcelta jauna skolas ēka – tagadējā Vecpiebalgas vidusskola.

20.gadsimta 50.gados vecās draudzes skolas vienā galā dzīvoja skolotājas Marijas Putniņas ģimene, bet otrā galā tika iekārtota mācību darbnīca, kurā uzstādīti 10 darbagaldi. Ap 1960.gadu, kad Putniņu ģimene ieguva jaunu dzīvokli, tika iekārtota klase un paplašināta darbnīca, iegādājoties dažādas metālapstrādes iekārtas. No šī laika vecā draudzes skoliņa tiek saukta par Vilīša darbnīcu, jo darbmācību zēniem mācīja skolotājs Vilis Vaskis.

1986.gadā tika uzcelts skolas internāts, un darbmācības kabineti tika iekārtoti tā 1.stāvā. Kopš tā laika vecās draudzes skoliņas telpas tiek izmantotas kā noliktava, bet skoliņas logos tiek izvietoti skolas audzēkņu vizuālās mākslas darbi.

2022.gada 30.septembrī pie draudzes skoliņas tika atklāta Gaismas siena, kas tapa, pateicoties skolas veiksmīgai dalībai Vecpiebalgas apvienības pārvaldes  rīkotajā projektā “Iedzīvotāji veido savu vidi”.  Gaismas siena tika veidota pie draudzes skolas, jo tieši šeit tika degta zinību gaisma tuvākajā apkaimē un šeit 1905.gada decembrī notika Vecpiebalgas kauja.  Latvijas dzimšanas dienā un atceres dienās pie Gaismas sienas tiek iedegtas svecītes, godinot mūsu cilvēku gudrību un drosmi!

Mūsdienās draudzes skoliņa kalpo arī kā pieturvieta skolēniem, kas skolas laikā tiek pārvadāti ar pašvaldības autobusiem.