Paldies ir tāds vārdiņš mazs!

Lieldienu rītā ar tālskatiem vērojām putnus vecāku gatavotajos būrīšos un teicām paldies. Ripinājām un krāsojām olas un arī bijām pateicīgi, jo viss svētkiem bija sagatavots godam. Pie “Pūcītēm” ciemos atbrauca arheoloģe, lai pastāstītu par Āraišu ezerpili. O, tas tik bija interesanti! Pateicāmies! “Pūcītes” ar cītīgu mācīšanos par drošību attiecībās nopelnīja ciemošanos pie lielā Džimbas Rīgā. Katram, kurš centās: paldies! Mūsu dziesmu un deju svētkos uzmanīgi skatījāmies, kā bērni drosmīgi uziet uz lielās skatuves, kā katrs danco, kā dzied, sakot paldies skolotājām par mācīšanu un iedrošināšanu! Lai maziem būtu drošāk, lielajiem, tas ir, vecākiem un skolotājiem, jārāda priekšzīme! Tā izdevās varena: vecāku un bērnu kopīgā deja bija brīnumjauka un aizkustinoša, tāpat kā skolotāju izspēlētais kaķu orķestris un arī vecāku izrāde “Kaķīša dzirnavas”. Jā, tad reizēm šķiet, ka paldies ir patiešām vārdiņš mazs!
Pateikties un būt pateicīgam jāmācās jau no mazotnes, vai piekrītat?