Tev lāči galvā?

Dienu pirms Lieldienu brīvdienām nolēmām attālināto mācību procesu izmantot savā labā – saplānot darāmo tā, lai teju visa pēcpusdiena ir brīva un mēs (vecākie vidusskolēni) varētu kopīgi “aizbēgt” nelielā mācību ekskursijā. Kur mēs bijām?

Ekskursiju sākām ar Cēsu centrālās bibliotēkas apmeklējumu. Vārds “bibliotēka” nudien var neizraisīt patosa pilnu sajūsmu un teju vai tikt pielīdzināts vārdam “garlaicība”. Mūsu ekspektācijas nebija augstas, taču tikām pārsteigti un turpmāk uz bibliotēkām (vismaz Cēsu pavisam noteikti) raudzīsimies ar krietni pozitīvāku aci. Bibliotēkas direktore Natālija Krama mūs izvadāja ekskluzīvā tūrē pa ēkas gaiteņiem un telpām, iepazīstināja ar ēkas vēsturi un tās galvenajām funkcijām. Mūs ļoti pārsteidza fakts, ka ik dienu bibliotēku apmeklē 200 – 250 cilvēku, kā arī pakalpojumu piedāvājums, it īpaši interesants un inovatīvs mums šķita grāmatu  pakomāts. Nevarējām nepamanīt teju visur attēloto tulpju motīvu. Kā noskaidrojām – pārbūvējot bibliotēku, pamatos tika atrastas flīzes ar tulpju motīviem, un kopš tā brīža tulpes ir kļuvušas par bibliotēkas simbolu, tāpēc nereti tā tiek dēvēta arī par tulpīšu bibliotēku. Vēl uzzinājām, ka bibliotekārs jeb informācijas speciālists ir nākotnes profesija ar plašām darba iespējām un konkurētspējīgām prasmēm informācijas pārvaldes jomā. Pārliecinājāmies, ka bibliotēka ir kas vairāk par grāmatu saņemšanas – nodošanas punktu, tā ir vieta, kur bērni un jaunieši labprāt pavada brīvo laiku, mācoties, lasot, satiekoties vai vienkārši sasildoties, kamēr gaida autobusu. Plašajās telpās, it īpaši bērnu nodaļā, manījām iedvesmojošu rosību, kas apstiprināja, ka bibliotēkas nav šķietamie “vēstures pieminekļi”, bet gan mūsdienīga un iekļaujoša vide ar skatu uz nākotni. Mums tik ļoti iepatikās direktores vadītā tūre un mājīgās telpas, ka nopietni sākām apsvērt profesionālo karjeru tulpīšu “namā”. Izspēlējām arī bibliotēkas piedāvāto izlaušanās spēli “Dzejas detektīvs” Lāsmas Vasmanes – Mašiņas uzraudzībā. Mūsu uzdevums bija glābt dzejas pasauli, atrodot visas rindas no Eduarda Veidenbauma dzejoļa un saliekot tās pareizā secībā. Lai arī, nokļūstot pirmajā telpā, šī spēle nudien šķita kā neiespējamā misija, procesam ritot, palielinājās azarts un misiju izpildīt mums izdevās gana ātri un veiksmīgi. Bijām pateicīgi par “Dzejas detektīva” spēju tik ļoti “aizraut” un saliedēt. Noteikti, noteikti rekomendējam visiem interesentiem izbaudīt šīs izlaušanās spēles burvību.

Pēc nepilnu divu nedēļu mācīšanās attālināti, kura laikā lielāko dienas daļu pavadījām iekštelpās, nolēmām, ka noteikti jādodas arī dabā. Kā galamērķi izraudzījām Līgatnes dabas takas. Saelpojām pilnas plaušas ar skābekli, sakrājām vairāk nekā 10 000 tūkstošu soļu un aplūkojām skaistos meža dzīvniekus. Visvairāk cerējām ieraudzīt lāčus, taču tie no mums bija veiksmīgi paslēpušies. Tā vietā mūsu klasē radās jauns frazeoloģisms “lāči galvā”, ar ko turpmāk aprakstīsim savas vieglprātīgās rīcības un “tukšuma” vētru prātos. Mūsu vislielākās simpātijas izpelnījās galantais ūpju pāris Dāma un Hugo, lai gan nevar noliegt – viņu draudīgie lāzerskatieni un apkārt redzamie upuri (peles) lika priecāties par starp mums esošo žogu. Jutāmies meža apgaroti un reizē arī nogurdināti… Dienas noslēgumā baudījām smieklu pilnas pusdienvakariņas restorānā “Burgers 66”.

Esam pateicīgi par skaisto pavasara dienu, zināšanām, sarunām, taču visvairāk – par sirsnīgajiem un smieklu pilnajiem kopbrīžiem, kuru vairs palikuši tik maz, tāpēc katra diena kļūst aizvien nozīmīgāka … Esam ļoti pateicīgi par mūsu atsaucīgo audzinātāju Ilonu Strelkovu, kura samenedžē dienu tā, lai atrastu laiku mums arī ārpus skolas sienām, un rūpējas, lai visi esam uz viena – harmoniskā – sajūtu viļņa.

Kad Jūs piemeklē sajūta, ka “galvā lāči”, dodieties dabā baudīt pavasari ar sev tuvajiem! Mēs apsolām – Jūs nenožēlosiet!