Halovīnu pusnakts pasākums

Piektdien, 4.novembrī, pēc čaklas talkošanas 7.-12.klašu skolēniem bija iespēja atpūsties Halovīnu pusnakts pasākumā.

Skolēni kā ieejas biļetes Izglītojamo pašpārvaldei (tā organizēja pasākumu), uzrādīja vecāku atļaujas, kā arī uzticēja savus viedtālruņus, lai tie nepārtraukti nevilinātu virtuālajā pasaulē. Pasākumu sākām ar iesildīšanās spēli “Muzikālie krēsli”. Vakara gaitā iemūžinājām atmiņas pie tematiskās foto sienas, dejojām, piedalījāmies dažādās aktivitātēs, piemēram, atrakcijā “Kas kastē?” centāmies atminēt neparastus priekšmetus, ar aizrautību dziedājām arī karaoke. Pēc aktīvās balles daļas, “apbruņojušies” ar popkornu, iekārtojāmies ērtāk pufos un dīvānā un skatījāmies šausmu filmu, līdz pulkstenis ziņoja par pusnakts iestāšanos.

Liels paldies ikvienam skolēnam par atbilstoša dreskoda un noteikumu ievērošanu, kā arī aktīvo iesaisti aktivitātēs. Paldies skolotājām – Agitai Kramai, Sandrai Makarei, Baibai Krūmiņai, Vizbulītei Kalniņai un Ilonai Strelkovai – par atsaucību un atbalstu!

 

Apkārtnes sakopšanas talka

4. novembrī Vecpiebalgas  vidusskolas skolēni piedalījās apkārtnes sakopšanas talkā. Visi bija gandarīti par paveikto darbu un ar mierīgu sirdi varēja doties mājās. Prieks par čaklajiem strādātājiem – mazajiem un lielajiem, skolēniem, skolotājiem un skolas darbiniekiem!

Koncertlekcija “Ceļš uz lielo skatuvi”

1.novembrī programmas ”Latvijas skolas soma” ietvaros mūsu skolā viesojās grupas “Citi zēni” līderi Dagnis Roziņš un Roberts Memmēns ar koncertlekciju “Ceļš uz lielo skatuvi”.

Koncertlekciju mūziķi ieskandināja ar pāris šobrīd aktuālām dziesmām interneta vidē. Uzdodot publikai (mums) jautājumus: “Kur mūziku klausies Tu, kur mūziku jaunībā klausījās Tavi vecāki un vecvecvecāki?” –, nonācām pie secinājuma: līdz ar tehnoloģijām mainās arī mūzika. Tikām iepazīstināti ar popmūzikas pimssākumiem. Uzzinājām, ka vieni no pirmajiem mūzikas žanriem ir blūzs, kantrimūzika. Izmantojot šo žanru pamatprincipus, ir radušās neskaitāmi daudz dziesmu, kuru melodijas ir teju vienādas. Arī šobrīd, pēc nepilniem simts gadiem kopš žanru izveides, tiek radīta mūzika, izmantojot jau zināmās skaņu iestrādnes. Tādējādi secinām – mūzika pati sevi atkārto. Ļoti vērtīgi veidot inovatīvus atklājumus, piemēram, izveidot jaunu mūzikas žanru (savienojot kantrimūziku ar blūzu, izveidoja rokenrolu), kā to paveica Elvijs Preslijs. Tā ne tikai radīja ievērojamu mūzikas attīstību, bet arī savienoja šķietami nesavienojamās kultūras. Mūziķi atgādināja par mūsu Latvijas popmūzikas karaļa Raimonda Paula neizmērojamo ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā. Par godu skolotājām vienojāmies dziesmā “Laternu stundā”. Mūziķi dalījās sirsnīgās atmiņās, kā 2000.gadā apbrīna pillni vērojuši “Prāta vētras” dalību Eirovīzijā ar dziesmu “Īssavienojums” (angļu valodā) un sapņojuši… Sapņojuši par iespēju “Prāta vētru” satikt un pārstāvēt Latviju uz lielās Eirovīzijas skatuves. Par spīti neveiksmēm un pārbaudījumiem, fokusējoties vien uz pozitīvo, viņu sapņi ir piepildījušies. Un tagad viņi iedvesmo sapņot citus. Mūsu gaišo tikšanos mūziķi noslēdza, dziedot viņiem nozīmīgo “Īssavienojumu”.

Bijām patīkami pārsteigti un saviļņoti par bagātīgo enerģijas, smaidu un faktu devu. Šī koncertlekcija lieliski atsvaidzināja ikdienu, padarīja to priecīgāku. Atcerēsimies Roberta Memmēna teikto: ,,Turi savu lielo sapni galvā, jo sapnis ir visa sākums!”

Krāsu nedēļa

No 17.-21. oktobrim skolā norisinājās “Krāsu nedēļa”, kuru rīkoja Izglītojamo pašpārvalde.
Paldies katram, kas iesaistījās, savā tēlā iekļaujot dienas krāsu.
Liels prieks, ka kopā mums izdevās padarīt ikdienu krāsaināku!

Mācāmies, izmantojot Montessori metodes un materiālus

“Tas gan ir maģiski!” teica kāds bērns, uzceļot romiešu arku no klučiem bez līmes, ik pa brīdim pārbaudot, vai tiešām viss turas un arkveida tilts nebrūk. Divi citi tikmēr veikli sašķirojuši simtiem krāsainu zirņu pa toņiem, tā, sev nezinot, attīstot un stiprinot sīko muskulatūru. Kāds pacietīgi jau septīto reizi ar krāsu zīmuļiem izvelk varavīkšņu burtus, cits pēta pasaules karti un grib noskaidrot, kur dzīvo pingvīni un leduslāči. Šie ir tikai daži no darbiņiem, ko darām Montesori nodarbībās Vecpiebalgas bērnudārzā.

Par Marijas Montesori metodi kā izglītības virzienu ir dzirdējuši daudzi, jo pēdējos gados tā ir kļuvusi sevišķi populāra. Tiesa, valda arī uzskats, ka tā ir ļoti īpaša izglītība, kas paredzēta vien izredzētajiem. Patiesībā, mūsdienās tieši alternatīvā izglītība ar mazliet netradicionālākām metodēm un materiāliem, ar individuālo pieeju bērnam ir tā, kas spēj veikli reaģēt uz konkrēta bērna vajadzībām un interesēm. Tādēļ, mijiedarbojoties ar izglītību grupā, varam sasniegt labākus rezultātus bērna attīstībā.

Jau trešo gadu arī Vecpiebalgas bērnudārzā tiek piedāvātas Montesori nodarbības, kuras bērni ir ļoti iemīļojuši. Tas īpašais, kas bērnus te piesaista – būt klusumā, mierā, darboties individuāli vai nelielā grupiņā pa 2-3 bērniem, saņemt nedalītu skolotāja uzmanību un iespēju darboties ar tiem materiāliem, kas konkrētajā dienā visvairāk uzrunā.

Visus Montesori materiālus var iedalīt 5 lielās grupās:

– praktiskās dzīves vingrinājumi

– sajūtu materiāli

– valodas materiāli

– matemātikas materiāli

-kosmiskie jeb pasaules izziņas materiāli

Šie materiāli no katras materiālu grupas ir cieši saistīti un veido vienotu sistēmu. Lielākā daļa šo materiālu sekmē koncentrēšanās spēju attīstību, palīdz apgūt dažādus jēdzienus, meklēt sakarības, tiem ir kļūdu kontrole un pēc materiāla demonstrēšanas bērns spēj patstāvīgi ar to darboties, līdz pilnībā to ir apguvis un var pievērsties jauniem izaicinājumiem.

Bērnu darbība Montesori vidē nemaz nav spēlēšanās, es to saucu par darbošanos. Tā ir bērna mērķtiecīga aktivitāte, kas palīdz viņam apgūt jaunas zināšanas un prasmes, nostiprināt savu raksturu un attīsta pacietību pabeigt iesākto līdz galam.

Mazu bērnu izglītība balstās tajos vienkāršajos darbiņos, ko darām ikdienā katru mīļu brīdi. Tādēļ īpašu uzmanību pievēršu praktiskās dzīves vingrinājumiem – darbojamies ar dažādiem aizdares rāmjiem (pogas, rāvējslēdži, auklas, lipekļi), veram, beram, šķirojam, pētām kukaiņus un ceļazīmes, lokām lakatus un saslaukām, ja kaut kas izbiris. Tā mēs darbojamies ik dienu, un turpināsim darboties arī pēc brīvlaika.

Lai rosīgs šis rudens ikvienam!
Vivita Ločmele

Puiškana istaba Antona Austriņa muzejā

Arī šajā muzeju sezonā mēs labprāt atsaucāmies Antoņa Austriņa memoriālā muzeja “Kaikaši” vadītājas Laumas Balodes aicinājumam veidot vizuālās mākslas darbus Puiškana istabas noformējumam, kur ikviens, bet jo īpaši mazākie apmeklētāji varētu satikt un sajust Antona Austriņa bērnības Vecpiebalgu. Mūsu uzdevums bija vizualizēt vairākus interesantus un reizē smieklīgus Piebalgas vecvārdus no rakstnieka darba “Puiškans”, kā piemēram,

  • galvenais tēls – Puiškans, ganu zēns,
  • cikuri – jēri,
  • eijas – šūpulis,
  • ņaukša – kaķis,
  • kozulis – putnu būris,
  • grīdas celiņš – grīdsega,
  • patmalas – vējdzirnavas,
  • tupiņi, siļķes brāļi – kartupeļi,
  • stavainīši – garie zābaki, zuņģis – putns.

Pie radošā darba, apgūstot iepazītos vecvārdus,  atbildīgi strādāja Madara Asare, Annija Bambe, Reina Ērgle, Viktorija Sasnauskaite, Liene Klodža, Elīza Doniņa, Līva Fukse un Līvija Maiga Grimza.

30.maijā visi pulcējāmies uz pasākumu, kurā vienlaikus tika atklātas trīs nelielas, bet jaukas un šim muzejam piestāvošas izstādes. Mākslinieces Līgas Merginas melnās keramikas trauku izstāde, zaļā istabiņa Vecpiebalgas fotogrāfa Gustava Žakerta piemiņai, kurā eksponēti nedaudzi, taču īpaši, fotogrāfam piederējuši, priekšmeti no Piebalgas Muzeju apvienības “Orisāre” krājuma, kā arī viņa uzņemtie foto..

Sezonu noslēdzot, muzeja vadītāja Lauma atzina, ka apmeklētāju netrūcis un daudzi novērtējuši mūsu vietējo kopienu sadarbību un priecājušies par bērnu paveikto.

Priecājamies par dzirdēto!

Programmas vadītāja Iveta Ērgle

 

 

 

Pasaule ir pilna ar brīnumiem

Pasaule ir pilna ar brīnumiem. Jo ciešāk skaties, jo labāk un vairāk tos pamani! Kopā ar bērniem turpinām meklēt, ieraudzīt un izzināt. Jo dažādāki ir veidi un vietas, kur meklē, jo vairāk ieraugi un saproti!
Šoruden mazputniņi paspējuši “uzvārīt” rudens putru no kastaņiem, lapām, zīlēm Miķeļdienā, paguvuši “lasīt” rudeni burkā, vārīt putru lielajā katlā Putras nedēļā, savērt lapu virtenes un izviļāties pašu sagrābtajās lapu kaudzēs. “Burbuļciema” koncerts visiem- maziem un lieliem strādniekiem, vareni gāja pie sirds.
Mūsu lielākie, “Pūces skolas” bērni, devās uz atkritumu poligonu Daibē, lai kopā ar skudru Urdu spriestu par to, kas piesārņo pasauli. Vai zināt, kas ir vienīgais, kurš rada atkritumus?… Jā, tieši tā- cilvēks… Savukārt, ugunsdzēsējs Mareks bērniem stāstīja par drošību. Ļāva iemēģināt, kā ir, kad uzvelk smago ugunsdzēsēju ekipējumu. Ak vai! Lai izturība un veselība, lai spēks un drosme, glābjot nelaimē nokļuvušos! Bet, lai bērni justos droši uz ūdens, jau vairākus gadus braucam uz peldētprasmes nodarbībām Madonas p.i.i. “Saulīte”. Ar trenerēm ik gadu priecājamies par bērnu izaugsmi: kādi ir pirmajā nodarbībā un ko spēj gada beigās!
Šoruden mūsu dārziņā esam  sākuši “pieradināt” bitītes. Nē, tās nenes medu, bet ir robotbites un izpilda komandas: uz priekšu, atpakaļ, pa labi un pa kreisi. Tās ir nozīmīgas prasmes! Robotbites māca arī plānot, māca skaitīt, māca labot kļūdas un mēģināt atkal.
Brīnumi gaida visur. Tikai jāskatās. Jāpalīdz ieraudzīt. Jāmeklē kopā. Aiziet!

Mācību ekskursija uz Rīgu

Mēs, 9-12 .klases skolēni kopā ar audzinātājām S. Makari, L.Zeltiņu-Zembergu un B. Krūmiņu, devāmies mācību ekskursijā uz Rīgu, apskatīt Kino muzeju, Latvijas Kara muzeju un mazas izklaides „Jump Space” batutu parkā. Autobusā pa ceļam dziedājām dziesmas, runājām un labi pavadījām laiku.

Kino muzejā noskatījāmies filmu ,,Baltie zvani”. Muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā “Aizekrānijā” ieskatījāmies kino uzņemšanas procesā. Vērojām, kā laika gaitā mainījušās filmēšanas un kino izrādīšanas tehnoloģijas ( kameras, fotoaparāti). Ekspozīcijā īpaši izcelta animācija. Varējām izlasīt, kā tapušas leļļu, zīmētās, aplikācijas un digitāli veidotās animācijas filmas. Pie  muzeja katra klase nofotografējās.

Elektrības pārrāvuma  dēļ mēs netikām Latvijas Kara muzejā. Tas  bija šokējošs pārsteigums. Samierinājāmies  ar to un nolēmām braukt uz Jump Space. Izmantojām brīvo laiku, lai paēstu pusdienas. Norunātajā laikā visi devāmies piedzīvojumā.  Iedeva  aproces un izstāstīja drošības noteikumus. Un tad jau varējām doties lēkāt 2 stundas! Pēc lēkāšanas bijām noguruši un  priecīgi.

Siguldā mums bija pēcpusdienas pauzīte, lai paēstu. Mājupceļā skolotājas bija sagatavojušas Kahoot testu par dienā piedzīvoto. Balviņas saņēma 12. klases skolēns Renārs ( 3.vieta); 9. klases skolēns Uvis (2.vieta);  9 klases skolniece Lizete ( 1.vieta).

Šī  ekskursija bija ļoti jautra un saliedējoša gan skolēniem, gan skolotājām –  varēja atpūsties un pavadīt labu laiku visi kopā.

                                Velta

Jaunsargu pārgājiens

Mēs, jaunsargi, 8. oktobrī, instruktora Alvja Rogozina vadībā devāmies pārgājienā uz Kārļa Skalbes muzeju un Alauksta ezeru. Satikāmies pie Vecpiebalgas vidusskolas kopmītnēm, izrunājām noteikumus un parakstījāmies par to ievērošanu, un devāmies ceļā.

Mūsu pirmā pietura bija Kārļa Skalbes muzejs ,,Saulrieti”. Pie muzeja mūs sagaidīja Ilona Muižniece, kas pastāstīja par postījumiem vētras laika. Muzeja teritorija tika izpostīta, koki nogāzti un  karoga masts salauzts. Adrianam Baumanim uzticēja uzvilkt karogu atjaunotajā karoga mastā.

Muižniece mums pastāstīja par muzeju, tā vēsturi. Interesants fakts, ka muzeja galvenā telpa ir palikusi tādā pašā izkārtojumā kā bija K. Skalbe laikā. Devāmies  uz otro stāvu, lai apskatītu bērnu istabas, kur kādreiz atradās siens, jo K.  Skalbes bērni, atbraukuši no Rīgas, jutās vislabāk. Apskatījuši  muzeju, pateicāmies par ekskursiju un devāmies jau tālāk.

Mūsu nākamā pietura bija Alauksta estrāde, kur sagaidīja instruktora sieva ar vajadzīgo inventāru, lai paši varētu mežā gatavot zupu. Devāmies mežā meklēt labu vietu, kur sakurt ugunskuru, vārīt zupu un atpūsties.

Kamēr kūrās ugunskurs, mazie jaunsargi krāsoja sejas, jo mūsu galvenais uzdevums bija maskēties. Lielie  lēnām sākām vārīt zupu, bet mazie devās slēpties. Kad mazie bija paslēpušies, lielie gāja meklēt.  Pēc tam lomām mainījāmies. Zupa  bija gatava, visi paēdām pašu gatavotās pusdienas.

Kad bijām  atgriezušies Vecpiebalgā,  parunājām par nākamajām nodarbībām.

No šīs dienas mums visiem ir palikušas ļoti labas, sirsnīgas atmiņas. Tā  ir lieliska iespēja, kā pilnveidot sevi un uzzināt kaut ko jaunu.

Iesaku  visiem, kam ir vēlme, nebaidīties un  pievienoties jaunsargiem!

 

                                                     Velta  Ieva Cīrule

 

Dzejas stunda “Sēkla sniegā”

7.oktobrī 7.-12.klašu skolēni pulcējās skolas aktu zālē, lai pieminētu un godinātu šovasar mūžībā aizgājušo latviešu dzejnieku un atdzejotāju Knutu Skujenieku.

Dzejas stundu vadīja 12.klases skolēni ar latviešu valodas un literatūras skolotāju Ilonu Strelkovu. Skanot dziesmai “Es nāku no mazas tautas”, tikai aizdegtas sveces dzejnieka piemiņai. Klātesošie klausījās Knuta Skujenieka dzejas lasījumus (dzejoļus, kuri sarakstīti izsūtījuma laikā un apkopoti krājumā “Sēkla sniegā”), uzzināja dzejnieka 7 gadus ilgā ieslodzījuma (1962 – 1969) stāstu, raudzījās fotogrāfijās, video materiālos un baudīja dziesmas, kuru vārdu autors ir Knuts.

Pārsteidzoši, ka lēģerī, dzīvojot necilvēcīgos apstākļos un fiziski smagi strādājot, tapuši vairāk nekā 800 dzejoļu. Tie, sarakstīti uz plānām rūtiņu lapām, tika sūtīti sievai Intai, kas tos pārrakstīja uz rakstāmmašīnas un izplatīja Knuta draugiem literātiem. Knuts Skujenieks neparakstīja “atzīšanās” dokumentu, lai arī tas ļautu nokļūt brīvībā krietni ātrāk. Viņš palika uzticīgs sev un patiesībai, savai pārliecībai un nostājai. Par savām atmiņām viņš runāja ar smaidu, novērtējot  iespēju būt brīvībā, ne žēlojoties par atņemtiem septiņiem jaunības gadiem.

Šīs stundas laikā iepazītais Knuta Skujenieka dzīvesstāsts skolēniem lika apjaust cilvēka gara spēka apmērus un iepazīt patriotisma patieso seju. Atgādināja, ka mums tik pašsaprotamās lietas – brīve un dzīvība, mājas un dzimtene, vārda brīvība – ir nenovērtējamas dāvanas. Arī visnecilvēcīgākajos apstākļos mums ir iespēja palikt cilvēkiem un caur pārdzīvojumiem kļūt stiprākiem, ne salūzt. Knuta Skujenieka labestība un gara spēks ir ne tikai bagātinājis latviešu literatūru, bet arī stiprinājis latviešu tautas pašapziņu.